Instrukcijas “X stundai” 20.gadadiena

Labdien!

Pirms 20 gadiem, 1990. gada 11. decembrī Latvijas Tautas frontes valde publicēja nevardarbīgā pretošanās aicinājumu, kas turpmāk tika dēvēts “X-stundas instrukcija”.

Visa tauta ieguva rīcības programmu, kas mobilizēja katra enerģiju kopīgā virzienā. Jā, tajā sarežģītajā decembrī un janvārī katrs lēma un rīkojās pats, bet apzinoties vadības – LTF valdes – izvirzīto mērķi, vietu, termiņus un sakaru kanālus.
Līdz ar to tautai bija vadība, un pretestība ar kulmināciju janvāra barikādēs nebija pūļa stihija, kā to tagad parasti cenšas pasniegt tautas noliedzēji.

Pasaules nevardarbīgo pretošanos pētnieks ASV profesors Džins Šārps ir uzsvēris, ka latvieši pasaulē ir unikāli ar to, ka latviešiem vienīgajiem [starp visām pasaules tautām] ir bijis rakstisks dokuments-nevardarbīgās pretošanās programma.

Dokumenta iniciators un uzmetuma autors ir Ivars Redisons, kas tolaik bija LTF priekšsēdētāja vietnieks. Dokumenta tālākai izstrādei LTF valde izveidoja darba grupu Ivars Redisons-Roberts Milbergs-Uldis Augstkalns.
To, ka LTF valde izstrādā ieceri par visas tautas pretošanos, publiski pirmo reizi pateica LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks mītiņā 1990. gada 18. novembrī.

Latvijas nevardarbīgās pretošanās paraugs iedvesmoja 1991. gada augusta puča laikā demokrātiskos spēkus Maskavā.

Kad Dž.šārps bija Rīgā, viņš uzmeklēja mani un teica, ka dziļā godbijībā noliec galvu un ir pagodināts spiest roku šī unikālā dokumenta iniciatoram un autoram.

____

Zemāk lūdzam lasīt Ivara Redisona referāta tekstu, kurš nolasīts Zinātņu Akadēmijā konferencē 2007. gadā. Tas ir publicēts T.Jundža rediģētajā grāmatā.

_______

 

LTF nevardarbīgās pretošanās aicinājuma “X stundai” tapšanas apstākļi un realizācija 1991.gada janvāra notikumos

 

ASV profesors Džīns Šārps, kurš pēta pasaules tautu nevardarbīgo pretošanos vēsturi, raksta, ka Latvijas 1990./1991. gada notikumi ir unikāli. Turklāt latvieši ir vienīgā viņam zināmā tauta, kurai jau iepriekš bija izstrādāts rakstisks nevardarbīgās pretošanās plāns.

Šeit pastāstīšu, kā īsti tapa šis dokuments, kurš, profesora Dž.Šārpa uzskatā, ir pasaules vēsturē unikāls.

Jāsaka uzreiz, ka to gatavoja pavisam parasti latviešu cilvēki, kuri tobrīd pat nedomāja, ka veic kaut ko vēsturisku. Vienkārši darīja savu darbu.

 

1990.gada 6.-7.oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 3.kongress, kurā notika vērienīgas izmaiņas LTF vadošajās struktūrās. Iemesls bija prozaisks – pēc 1989.gada pašvaldību vēlēšanām un 1990.gada Augstākās Padomes vēlēšanām vairākums LTF redzamāko aktīvistu kļuva par deputātiem, ieņēma pašvaldību un valsts amatus. Daudziem pat bija noskaņojums, ka LTF savu lomu jau ir izpildījusi, un kā masu organizācija vairs nav nepieciešama. Rezultātā LTF 3.kongresā šo aizgājušo aktīvistu vietā ienāca jauni, mazāk pazīstami cilvēki. Kongress ievēlēja par LTF priekšsēdētāju Romualdu Ražuku un par LTF priekšsēdētāja vietnieku Ivaru Redisonu. Līdz tam šos amatus ieņēma attiecīgi Dainis Īvāns un Ivars Godmanis

Tāpat ievēlēja LTF domi, kura divas nedēļas vēlāk, sanākot atsevišķā sēdē, ievēlēja LTF valdi 12 cilvēku sastāvā1.

LTF 3.kongresā delegātu noskaņojums bija radikāls – rajonu, pilsētu un pagastu vietējās LTF organizācijas prasīja pasludināt kursu uz pilnīgu Latvijas neatkarību. (Iepriekšējā LTF programma saturēja mērenākas tēzes par ierobežotu Latvijas suverenitāti PSRS sastāvā). Nodaļu vēlmes arī tika iekļautas jaunajā LTF programmā, ko pieņēma šis LTF 3.kongress.

Kongresa radikālie lēmumi radīja zināmas domstarpības starp jauno LTF kursu un LR Augstākās Padomes LTF frakcijas īstenoto mēreno platformu, ar kādu šie deputāti tika ievēlēti 1990.gada 18/martā. Rezultātā izveidojās vairāki ietekmes centri, kuru rīcība ne vienmēr bija saskaņoti – LR Augstākās Padome (tās LTF frakcija), LR Ministru Padome un jaunā LTF dome un valde. Tolaik jūtama ietekme bija arī Pilsoņu Kongresam. Savukārt pretējā nometnē bija spēcīgas Interfronte, PSKP Latvijas filiāle, PSRS pārziņā esošie uzņēmumi un iestādes, un iespaidīgs PSRS militārais un represīvais kontingents2.

Drīz pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas pieņemšanas Latvijas sabiedrībā iestājās atslābums. Daudzi maldīgi uzskatīja, ka ar Deklarāciju viss jau ir sasniegts, un PSRS vairs Latviju neapdraud. Taču daudzas zīmes rādīja, ka kompartija gatavojas atjaunot zaudētās pozīcijas.

Piemēram, jau ap Jāņiem interfrontists Viktors Alksnis intervijās presei neslēpa draudus: “Priecājieties vien, gan jau vēl redzēsiet, kā rudenī visus saliksim pa vietām!”

Ka tā nav tukša lielība, pierādīja vēlākie notikumi.

Par draudošām briesmām liecināja gan Interfrontes organizētie streiki Vissavienības nozīmes rūpniecības uzņēmumos, gan visdažādākie mēģinājumi izprovocēt “latviešu nacionālistus” uz kaut vai šķietamu vardarbību. Spridzināja pieminekļus. Kad īstu faktu nebija, tos izdomāja. Piemēram, PSRS centrālā TV translēja inscenētu sižetu par uzbrukumu skandalozā krievu žurnālista un Latvijas OMON “varoņdarbu” hronista Aleksandra Ņevzorova automašīnai Latvijā.

Visām šīm darbībām pamatā bija viens mērķis – parādīt pasaulei, ka latvieši ir teroristi, bet Latvija līdzinās Olsterai, Basku zemei, Kurdistānai. Kā zināms, Rietumu pasaulē terorisms tiek nosodīts, un zem šī aizsega prokomunistiskajiem spēkiem būtu visērtāk apspiest tautas atbrīvošanās kustību.

Bija jūtams, ka Kremlis meklē ieganstu spēka pielietošanai.

 

Tāds bija apkārtējais fons, kad 1990.gada oktobrī jaunievēlētā LTF vadība ķērās pie darba.

Vienā no pirmajām LTF jaunās valdes sēdēm LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons nāca klajā ar priekšlikumu, ka ir nepieciešams izstrādāt konkrētas rīcības plānu, kā LTF vietējām nodaļām rīkoties, ja Kremlis sāks represīvas darbības, izsūtīšanas u.tml.

Uz šo priekšlikumu valdes locekļu pirmā reakcija bija rezervēta. Vienīgais, kurš šajā apspriedē atbalstīja I.Redisonu, ka tāds plāns būtu tiešām nepieciešams, bija Roberts Milbergs.

Rezultātā valde izveidoja darba grupu: Ivars Redisons, Roberts Milbergs, Uldis Augstkalns, kurai uzdeva izstrādāt I.Redisona iesniegto uzmetumu detalizēti.

Visu novembri LTF valde vērtēja dažādus šī dokumenta variantus, izdarīja neskaitāmus labojumus. Paralēli norisa saspringts darbs, koordinējot LTF nodaļu pretdarbību Interfrontes, PSRS pakļautības uzņēmumu un PSRS armijas drudžainām aktivitātēm. LTF valde ideju par nevardarbīgās pretošanās plānu pieņēma rīcībai, ilgi pirms tapa tā galīgi “noslīpētā” redakcija. (Šo plānu vēlāk iesauca “X-stundas instrukcija”)

 

Pirmoreiz publiski nepārprotami to, ka tautai ir jābūt gatavai Kremļa represijām, 1990.gada 18.novembra mītiņā pauda LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks.

Viena no nevardarbīgās pretošanās plāna sadaļām paredzēja dažādu demokrātisko organizāciju un grupu rīcības saskaņošanu, un arī Pilsoņu Kongresa struktūru izmantošanu.

Pēc ilgām diskusijām LTF valde vienojās sagatavoto “X-stundas instrukciju” vēl nepublicēt, bet vispirms strādāt ar daudzskaitlīgo, bieži vien savstarpēji konkurējošo demokrātisko organizāciju vadītājiem, izskaidrot tiem LTF plāna ieceri, noskaidrot viedokļus, pierunāt uz savstarpējo strīdu atlikšanu. Būtisku atbalstu idejai sniedza tolaik ļoti ietekmīgās LNNK priekšsēdētājs Eduards Berklāvs.

Koordinācijas darbu, saskaņojot dažādo organizāciju viedokļus, LTF valde uzdeva veikt priekšsēdētāja vietniekam Ivaram Redisonam. Drīz bija panākta konceptuāla vienošanās, ka visu daudzskaitlīgo organizāciju vadītāji varētu parakstīt vienotu dokumentu. Vienota aicinājuma idejai piekrita arī Pilsoņu Kongresa vadītājis Aigars Jirgens un Māris Grīnblats.

Tomēr visu organizāciju vadītāji bija raksturā ļoti dažādi cilvēki, un drīz bija skaidrs, ka ar tik lielu cilvēku skaitu būs grūti saskaņot visiem pieņemamu aicinājuma redakciju. Bet laika veikt ilgstošas saskaņošanas vairs nebija.

 

Risinājums tika atrasts vienkāršs. Ivars Redisons sagatavoja tekstu īsam uzsaukumam “Vienoti Latvijai”, par kura redakciju dažādo organizāciju vadītājiem īpašu strīdu nebija.

Visu demokrātisko spēku konsolidāciju veicināja Kremļa prasības Latvijai parakstīt Savienības līgumu, kas nozīmētu atteikšanos no valsts neatkarības idejas. Tam pretojoties, 1990.gada 27.novembrī pēc LTF valdes lēmuma tika izsludināta akcija “500 000 paraksti pret Savienības līgumu”3.

Apzinoties vienotības nepieciešamību, 1990.gada 8.decembrī pēc LTF valdes aicinājuma 29 Latvijas neatkarību atbalstošās sabiedrisko organizāciju vadītāji parakstīja aicinājumu “Vienoti Latvijai”.

Šī nozīmīgā notikuma sagatavošanā lielu darbu ieguldīja LNNK koordinatore Mirdza Vītola un LNNK priekšsēdētājs Eduards Berklāvs. Kā visiem pieņemama vieta aicinājuma “Vienoti Latvijai” apspriešanai un parakstīšanai tika izraudzīts LNNK birojs. “Neitrāla teritorija” veicināja, ka dokumenta parakstīšanā piedalījās arī radikālās organizācijas, kas ikdienā bija nesamierināmi LTF oponenti. Šis aicinājums, kas praksē nodemonstrēja, ka pat pretēju uzskatu cilvēkiem ir iespējams vienoties kopējam mērķim, vēl šodien nav pienācīgi izvērtēts. Tika izveidots demokrātisko spēku Koordinācijas centrs, kas praksē nozīmēja visu rīcības saskaņošanu ar LTF valdi. Piemēram. Jau pirms Ziemassvētkiem Īpašās brīvprātīgo vienību, kas atradās LNNK ietekmē, vadība uzaicināja R.Ražuku un I.Redisonu uz tikšanos konspiratīvā dzīvoklī, un prezentēja LTF vadītājiem izstrādātu ceļu un tiltu kontroles plānu. (Kas lielā mērā tika izmantots barikādēs).

Manuprāt, strīdiņu izbeigšana organizāciju vadītāju līmenī veicināja to, ka vēlāk, jau barikādēs tauta izrādīja neticamu saliedētību.

Pēdējā brīdī no aicinājuma “Vienoti Latvijai” parakstīšanas atteicās Pilsoņu Kongresa vadītāji Aigars Jirgens un Māris Grīnblats. Šīs viņu rīcības iemesls man nav zināms.

 

Kad šis smagais, ilgstošu pārrunu un pārliecināšanas posms bija aiz muguras, jau 1990.gada 11.decembrī LTF valde varēja bez bažām publiskot sagatavoto “X-stundas instrukciju”. No radikālajām organizācijām kritikas nebija. Toties aizgūtnēm zākājās LKP CK un Interfronte. Kā vēlāk izrādījās – no apjukuma, ka viņu plāni ir atšifrēti. Diemžēl, līdz pat Ziemassvētkiem LTF valdei bija jāuzklausa pārmetumi “par panikas celšanu” arī no Augstākās Padomes un dažiem pašvaldību vadītājiem.

Šie pārmetumi norima tikai pēc 1990.gada 26.decembra, kad Kremlī par atkāpšanos no amata paziņoja PSKP Politbiroja loceklis G.Ševardnadze. Tā pasaule uzzināja par gatavotiem represiju plāniem. OMON 2.janvārī ieņēma preses namu.

Iestājoties “X-stundai”, kā centrālais pasākums bija paredzēta tautas manifestācija Rīgā.

Jau kopš decembra vidus LTF nodaļu koordinatori rajonos veica sagatavošanās darbus – sarunāja transportu, veidoja grupas un apziņošanas plānus, veidoja arī slēptuves. Bija noruna, ka izmantos rajonu cilvēkiem labi zināmo shēmu, kādā Rīgā tika nogādāti un izvietoti Dziesmu svētku dalībnieku tūkstoši.

 

LTF valdei bija skaidrs, ka tautas manifestāciju varēs sasaukt tikai vienu reizi, tādēļ būtiski bija izraudzīties īsto brīdi – ne par ātru, ne par vēlu. Pastāvīgi tika analizēta informācija. LTF valdes 1991.gada 5.janvāra sēdē pēc Ivara Redisons priekšlikuma par orientējošo manifestācijas datumu tika nosprausts 13.janvāris, par ko informēja visus rajonu nodaļu koordinatorus. Ar piebildi: rēķināties braukt uz Rīgu 13.janvārī, bet oficiāls lēmums tiks paziņots vēlāk. Vēlākie notikumi pierādīja, ka datums ir izvēlēts neticami veiksmīgi4. Oficiāls LTF domes lēmums par manifestācijas sasaukšanu tika pieņemts 1991.gada 12.janvārī, šī sēde tika translēta radio.

LTF domes sēde notika Latvijas Universitātes aulā. Sēdes starpbrīdī pie aula melnajām klavierēm tika sasaukta īsa rajonu koordinatoru apspriede, kurā LTF valdes locekļi Roberts Milbergs un Ilze Cielava iepazīstināja ar iepriekšējā naktī izauklēto ideju izvietot laucinieku transportu manifestantu piesegam. 13.janvāra naktī Dainis Īvāns, izpildot LTF valdes uzdevumu, runāja radio, un tas bija signāls fenomenam, kas mūsu atmiņā ir janvāra barikādes. Atspere bija palaista. Pusmiljons laucinieku devās uz Rīgu, un pamodinātais tautas spēks vairs nebija apturams

Par barikādēm ir daudz publikāciju. Tāpēc pieminēšu tikai vienu niansi, kuru LTF valde ik brīdi uzsvēra, un kas bija nevardabīgās pretošanās plāna sastāvdaļa.

Nepielietot ieročus! Nedot nekādu ieganstu apgalvot, ka Rīgā darbojas bruņoti latviešu teroristi. Šo norādi ļaužu tūkstoši labi saprata un ievēroja.

Tagad mēs zinām, ka ne vienam vien traktoristam zem sēdekļa bija paglabāts šaujamais. Taču neviens (!) ierocis netika izvilkts, un neviens ierocis neizšāva. Tas liecina par milzu apzinīgumu, un izskaidrojošā darba iedarbīgumu. Savu lomu spēlēja arī vīru prasme savlaicīgi atšifrēt provokatorus.

 

Esmu dzirdējis izbrīnu par to, kā man vispār tika ienākusi prātā doma par plāna nepieciešamību.

Tad ir vajadzīgs neliels ieskats vēsturē.

1989.gada 10.decembrī notika vietējo Tautas deputātu padomju vēlēšanas. Mani kā Tautas frontes virzītu kandidātu ievēlēja par Siguldas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju. Vienlaikus biju arī Rīgas rajona TDP izpildkomitejas loceklis.

Bija jārisina lērums gan saimniecisku, gan organizatorisku lietu. Tajā skaitā arī sabiedriskās drošības jautājumi. Mans vaļasprieks bija grāmatu par vēsturi lasīšana. No tām radās secinājums, ka pēc notikumiem pagātnē var spriest par iespējamu līdzību notikumu attīstībai tagadnē.

Bija vairāk kā ticams, ka “lielais lācis” Latviju tā vienkārši neatlaidīs. Ja vajadzēs, sarīkos vēlreiz 1940.gadu ar visām izvešanām uz Sibīriju.

 

Pildot priekšsēdētāja amatu, tikos ar dažādām amatpersonām, pēc sarunām ar kurām tā arī nekļuva skaidrs, vai augstākajos varas ešelonos ir kāds rīcības plāns gadījumam, ja sāktos Kremļa represijas.

Ar Siguldas pilsētas Tautas deputātu padomes 1990.gada 17.aprīļa un 21.jūnija lēmumiem5 jau bijām izveidojuši savu Siguldas pilsētas zemessardzi. (T.i., gadu pirms Zemessardze tika izveidota valsts mērogā!). Tās komandieris bija Roberts Millers, kas vēlāk kļuva par ZS Rīgas rajona pulka komandieri.

Uz mūsu jautājumu – kā rīkoties iespējamās krīzes situācijā – ne Ministru Padome, ne Augstākā Padome, ne kāds cits atbildi mums nedeva.

Pēc rakstura esmu pieradis – ja kādu nepieciešamu lietu nerisina citi, tad klāt ķeros es pats.

Vēl puikas gados, ko vasarās aizvadīju Kurzemē, zēnu barā tikām sprieduši, kā būtu bijis, ja K.Ulmanis 1940.gadā neteiktu bēdīgi slaveno “Palieciet savās vietās!”? Ko darīt, lai 1990.gadā vēsture neatkārtotos?

 

Kopā ar toreizējo Rīgas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju Jāni Ruško centāmies atrast optimālo pašvaldības darba modeli. Atklājām, ka ir nepieciešamas izmaiņas likumos. Un tā abi devāmies uz LTF mītni ar priekšlikumiem. Rezultātā pie LTF izveidojās pastāvīga pašvaldību darba grupa. (No kuras vēlāk izauga Latvijas Pašvaldību savienība).

Pirms LTF 3.kongresa pie manis Siguldā ieradās Dainis Īvāns, Jānis Škapars un Romualds Ražuks un aicināja piekrist kandidēt uz LTF priekšsēdētāja vietnieka amatu. Kā sapratu, mans pamatuzdevums būtu darbs ar pašvaldībām, to iniciatīvu apkopošana un nepieciešamo likumu izmaiņu virzīšana. Manuprāt, jaunajā amatā šo izvirzīto uzdevumu īstenoju veiksmīgi.

Bet nelika mieru doma, ka ir jābūt gataviem represiju gadījumam. Tā arī izteicu valdei šo priekšlikumu, uzrakstīju uzmetumu, bet kas no tā iznāca, jau jūs zināt.

Domāju, ka līdzīgas idejas varēja piedzimt daudzās galvās. Taču man jaunais amats deva iespēju īstenot idejas. Var teikt, ka vienkārši toreizējā LTF valdē sagadījās īstie cilvēki īstajā laikā īstajā vietā. Valde vienkārši izdarīja to, ko no tās gaidīja.

 

Janvāra barikādes Latvijā fascinēja visu pasauli, radīja mūsu mazajai zemei neskaitāmus atbalstītājus.

Ir kāda notikums, kura izpētei es vēlētos aicināt talkā lasītājus.

Tas bija tumšā, nemīlīgā dienā 1991.gada janvāra nogalē. LTF ēka bija barikāžu apjozta. Kāds jauns puisis, krievs sargiem uzstājīgi prasīja tikšanos ar LTF priekšsēdētāju, bet atteicās izpaust, kādā jautājumā. R.Ražuks bija aizņemts kādā apspriedē. Saņēmis sargu kārtējo ziņojumu, ka puisis neiet prom, R.Ražuks piezvanīja man un teica, ka varbūt man kā LTF priekšsēdētāja vietniekam ir laiks šo puisi uzklausīt.

Ienācis kabinetā, puisis izņēma no kabatas salocītu rūtiņu lapu, izplēstu no visparastākās burtnīcas, un pasniedza to man. Uz tās ar roku bija rakstīts, ka tādu un tādu (šo uzvārdu, diemžēl esmu aizmirsis) Ļvovas Ukrainas Romas katoļu baznīca deleģē īpašas misijas veikšanai Rīgā. Viss. Paraksts. Lapas stūrī vienkāršs spiedogs ar baznīcas nosaukumu.

Uz manu jautājumu, kas tā par misiju, puiša atbilde mani apstulbināja. Viņš esot ieradies sagatavot Romas pāvesta vizīti Latvijā, kas notikšot pēc trīs gadiem. Jautāju, kāpēc to nekārto caur Latvijas baznīcu emigrācijā. Pāvests tādam kanālam neuzticoties, tādēļ esot izvēlējies ceļu caur Ļvovu.

Puisis jau esot mēģinājis tikt Augstākajā Padomē un Ministru Padomē, taču abās vietās ticis atraidīts. Tāpēc viņš nākot uz Tautas fronti.

Arī man grūti bija noticēt. Taču zaudēt jau praktiski nevarēja. Izkārtoju puisim tikšanos ar Ministru Padomes Reliģijas lietu pārvaldnieku. Rezultātā – pēc trīs gadiem Romas pāvests tiešām ieradās Latvijā.

Ja kādam ir saglabājušās kādas norādes par šo vēstnesi no Ļvovas, man būtu interesanti tās uzzināt.

 

 

Latvijas Tautas Frontes vadošās amatpersonas

barikāžu laikā

 

 

LTF priekšsēdētājs Romualds Ražuks

LTF priekšsēdētāja vietnieks Ivars Redisons

 

LTF valde

LTF valdes locekļi

Uldis Augstkalns

Ainārs Bašķis

Aivars Bernāns

Ilze Cielava

Juris Dobelis

Dainis Īvāns

Juris Kokins

Māris Lukaižis

Roberts Milbergs

Andrejs Panteļējevs

Jānis Ruško

Juris Strīpnieks

 

LTF Koordinācijas centra vadītāja

Drosma Blagoveščenska

 

LTF Revīzijas komisijas priekšsēdētājs

Juris Pīlādzis

 

LTF laikraksta “Atmoda” galvenā redaktore

Elita Veidemane

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: