Vai atkal vecie vēži citās kulītēs?

Izvilkums no 5.Saeimas plenārsēdes debates par likumprojektu “Par ierobežojumiem ieņemt amatus”Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs

Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Turpināsim sēdi! Lūdzu, ieņemiet savas vietas! Turpināsim debates. Vārds deputātam Robertam Milbergam, pēc tam – deputātam Mārim Grīnblatam.

R.Milbergs (TB).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Vispirms uzskatu par nepieciešamu izteikt savu attieksmi par deputāta Olafa Brūvera pausto, ka Latvijai ir bijuši arī okupācijas “zelta laiki”. Es domāju, ka vergam var būt tikai labāki vai sliktāki vergturi.

Jau sengrieķu domātājs Heraklīts 2000 gadus pirms Kristus dzimšanas ir teicis, ka zināšanu daudzums vēl nerada sajēgu. Acīmredzot arī likumu daudzums pats par sevi vēl nerada tiesisku valsti. Tiesisko normu ievērošana ir sarežģīts process, kuru lielā mērā nosaka valsts institūcijās strādājošās amatpersonas. Sevišķi būtisku nozīmi šīs amatpersonas gūst sabiedrisko sistēmu maiņas laikos, kad veco likumu sistēmu nomaina jauna. Mūsu sabiedrība pašreiz atrodas ceļā no totalitārisma uz demokrātiju. Citu valstu pieredze liecina, ka šajā procesā būtiski svarīga ir atbilstoša ierēdņu nomaiņa. To pierāda procesi postkomunistiskajā Čehoslovakijā, kur darbojas likums par ierobežojumiem ieņemt amatus – analogs mūsu piedāvātajam projektam. To pierādīja denacifikācijas process Vācijā, kuru, kā saka paši vācieši, paldies Dievam, līdz 1949.gadam, līdz pirmajām vēlēšanām, veica sabiedroto varas institūti. Arī mūsu sabiedrībā šāda likuma nepieciešamību nosaka šie kopš 1990.gada 4.maija aizvadītie trīs gadi, kad praktiski jebkuram vecās sistēmas amatvīram bija visas iespējas pierādīt savu godprātīgo kalpošanu tautai, kura taču dāvāja savu uzticību, nevaicājot un nešķirojot, vai šī amatpersona ir bijusi kompartijas nomenklatūrā vai okupācijas varas represīvajās struktūrās.

Diemžēl brīnumi nenotika. Lielais vairums šo amatvīru, atrazdamies pie varas, ciniski izmantoja to, lai risinātu personisko interešu problēmas. No partijas darboņiem viņi pēkšņi kļuva par ievērojamiem privātīpašniekiem un uzņēmējiem. Šeit vietā ir citēt Latvijas Universitātes profesora Bojāra teikto: nedrīkst būt nekādu iebilžu pret jebkuras personas uzņēmējdarbību, taču valsts ekonomiskās un politiskās varas saglabāšana tās pašas no totalitārās sistēmas pārmantotās antidemokrātiskās nomenklatūras rokās apdraud demokrātiskās reformas sabiedrībā.

Sevišķas bažas Rietumu aprindās rada transformējušās komunistu oligahijas sakari ar organizēto noziedzību, kas, piemēram, Lietuvā jau ķērusies pie individuālā terora. Vai Vagnoris pārspīlē, apgalvojot, ka lielākā daļa Lietuvas mafiozo komercstruktūru ir izveidotas ar VDK un partijas kapitāla palīdzību? 27.oktobrī Rīgā notikušajā zinātniski praktiskajā seminārā par organizētās un transnacionālās noziedzības stāvokli, tās attīstības tendencēm un cīņas formām Igaunijas Iekšlietu ministrijas Centrālā izmeklēšanas departamenta padomnieks Lepa kungs burtiski atkārtoja Vagnora teikto, papildinot ar to, ka Igaunijā organizētajai noziedzībai ir sakari ar valsts augstākās varas institūciju amatpersonām. Komunistiskās nomenklatūras administratīvi birokrātiskā sistēma transformējusies privātīpašnieku varā. Rezultāts šodien ir acīmredzams: tauta grimst postā un nabadzībā, sabiedrībā valda tiesiskais nihilisms, draudošus apmērus iegūst organizētā noziedzība, un mūsu mērķis – tiesiska valsts un demokrātiska sabiedrība – attālinās. Būtisks kļūst jautājums – cik tālu Latvija ir no kriminālpolitiskās mafijas varas?

Tāpēc mēs uzskatām, ka, lai panāktu radikālu pagriezienu sabiedrības procesā, mums, pamatojoties uz citu posttotalitāro valstu pieredzi, ir jāveic sabiedrības sanācija jau jaunā ierēdņu korpusa veidošanās pašā sākumā.

“Latvijas ceļa” piedāvātais likumprojekts “Par civildienestu” ir realizējams vienlaikus ar mūsu frakcijas piedāvāto likumprojektu “Par pagaidu ierobežojumiem ieņemt amatus”. Tās ierobežojumu normas, kuras piedāvā frakcija “Latvijas ceļš” savā projektā “Par civildienestu” un projektā “Par valsts un pašvaldību iestāžu personāla reformu”, nav konsekventas un pilnīgas, tāpēc to realizācija nesasniegs mērķi. Šie projekti paredz ierobežot tikai represīvo iestāžu bijušos darbiniekus; tajos ir aizmirsta kompartijas nomenklatūra, kura ir faktiskais mūsu valsts okupācijas, kolonizācijas un pret latviešu tautu vērstā genocīda organizators. Frakcijas “Latvijas ceļš” likumprojekta “Par civildienestu” 12.pantā ir paredzēts, ka priekšroka dodama ierēdņiem, kuri jau strādājuši attiecīgajos amatos, un tie lielākoties ir nomenklatūras pārstāvji. Bet likumprojekta “Par valsts un pašvaldību iestāžu personāla reformu” 6.pantā teikts, ka partijas nomenklatūras darbiniekiem priekšrocību nav. Šādas pretrunas rezultātā likums, protams, nestrādā, un atkal ir iespējams to interpretēt saskaņā ar atsevišķu amatpersonu personisko attieksmi. Mēs piedāvājam principiālu šīs problēmas risinājumu: ir precīzi jānosaka to personu loks, uz kurām attiecas ierobežojumi, un tikpat precīzi jānosaka arī amati, kurus šīs personas nedrīkstētu ieņemt noteiktu laiku. Tikpat precīzs ir mūsu likumprojektā paredzētais šā likuma realizācijas mehānisms, kura pamatprincips ir tāds, ka neviens nevar tikt ierobežots citādi kā tikai saskaņā ar likumu. Saskaņā ar šo likumu jebkuras personas atrašanos amatā var apstrīdēt tikai tiesā, kuras lēmums ir jāpublicē neatkarīgi no tā, vai tas ir pozitīvs vai negatīvs. Šis ir ļoti nopietns princips, kas nepieļaus dažādu apmelojumu un “raganu medību” attīstību.

Tagad, protams, nav 1991.gada rudens, kad tapa pirmās šā likumprojekta tēzes. Situācija ir mainījusies, un mūsu rīcībā ir šo amatpersonu nostrādātais laiks konkrētos amatos, kurš neapšaubāmi būtu jāizvirza par vienu no vērtējuma kritērijiem. Taču konceptuāli nav šaubu par to, ka likumprojekts par pagaidu ierobežojumiem ieņemt amatus ir atbilstošs pašreizējai situācijai mūsu sabiedrībā un ir konkrēts problēmas risinājums, tāpēc es aicinu balsot par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

1993.gada 04.novembra 5.Saeimas plenārsēde.

_____________

Domājiet, analizējiet un neaizmirstiet!

Šodien ir 2011.gada 26.jūlijs. Likums “Par pagaidu ierobežojumiem ieņemt amatus” ar LC grozījumiem ir darbojies, bet kāds ir rezultāts?
Uzskatu, ka tieši šo dienas situācija ir skaidra zīme, ka nepadarītais darbs ir nesis savus velnišķīgos augļus. Savas domas neesmu mainījis un vēl šodien ir iespējams līdz galam paveikt kādreiz neizdarīto.

Roberts Milbergs , 5.Saeimas deputāts, tagad biedrības “Grupa A” valdes priekšsēdētājs

Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija.

Valērijs Valdmanis,

Biedrības “Grupa A” biedrs

Ogrē, 02.07.2011

Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija.

  1. Problēmas.

Nacionālā identitāte nacionālā valstī – pašlaik Latvijā neviennozīmīgi saprasts un nepareizi „tulkots” jēdziens. Patiesībā skaidrs, ka tas attiecas uz latviešiem Latvijā, bet pēdējos divdesmit gados, pārsvarā liberālisma politikas spaidos, tiek mēģināts mākslīgi veidot, t.s., Latvijas „latvijiešu” nāciju, mēģinot saplūdināt, mākslīgi sajaukt milzīgo migrantu (faktiski civilokupantu un kolonistu) un viņu pēcteču masu ar latviešiem, veidojot Latviju pēc ASV ģīmja un līdzības. ASV nav svarīgi, kas tu esi, bet gan cik ātri spēj kļūt par amerikāni. Šajā procesā diemžēl netiešs un nereti arī tiešs ir ASV un Kanādas emigrācijas latviešu atbalsts. Veidojot mākslīgo tautu (?), kas aplami tiek saukta par „integrāciju tolerances atmosfērā”, veidojas paradoksāla situācija-, t.s., integrācija vienmēr notiek par labu cittautiešiem, liekot latviešiem savā zemē pierauties, klusināt savu „nacionālismu”, kauninot katru latvieša vēlmi pēc savas nacionālās zemes, kura ir vienīgais un galīgais latviešu patvērums un nācijas uzplaukuma vieta. Nevienā citā pasaules nostūrī latviešiem nav lemts uzplaukt un attīstīties kā nācijai. Latviešiem tiek lūgts (?) samazināt, sašaurināt savas nacionālās intereses, būt tolerantiem (cik derdzīgs ir šis jēdziens- prasība, attiecinot to uz nelielu izmirstošu nāciju…) lai, maigi sakot, „neapbēdinātu” citas nacionalitātes cilvēkus, kas dzīvo Latvijā…tanī pat laikā būtiski samazinot pašu latviešu vajadzības un iespējas.

Augstāk minētā problēma, cieši saistīta ar citu- tīras, skaidras un nesakropļotas latviešu valodas vietā pašreizējā „latvijiešu” radīšanas procesā, valodas, mediju telpa un kultūras vide ir piesāņota ar neizprotamu valodu sajaukumu un pat citas valodas dominēšanu Latvijā.. Piemēram, TV reklāmā „O-karte”, jaunieši savā starpā sarunājas katrs sava valodā- latvieši- latviski un krieviski runājošie – krieviski- abi saprotas, lai gan katrs runā savā valodā, un visi šķiet ir apmierināti ar absurdo situāciju. Ja ar šādu lingvistisko kroplību kāds saprot integrāciju, tad viņš rūgti maldās!

Absurdās situācijas kalngals ir nesen pieņemtie normatīvie akti, kas neļautu diskriminēt darba tirgū latviešus (Latvijā !!!), kuri nezina krievu valodu. Tātad latviešu valodas diskriminācija Latvijā ir problēma, kuru netieši spiesti atzīt arī ierēdņi un politiskie darboņi (nepiedienīgi attiecināt jēdzienu politiķis uz cilvēku grupu, kuri pēc būtības ir darboņi)

Faktiski mēs varam runāt par būtisku problēmu- latviešu valodai Latvijā ir tikai de jure statuss, tanī pat laikā de facto tā nav.

Latviešu valodas vide ir sakropļota- lielveikalos nemitīgās reklāmas krievu valodā, ļoti nomācošs ir krievu valodas pārsvars Latvijas TV kanālos, pie tam jāatzīst, ka tikai viens kanāls atturīgi, bet kaut cik mēģina laipot uz zināmas neitralitātes (nav runa pat par lojalitāti!) robežas, pārējie atklāti vai maskēti runā par sliktajiem latviešiem Latvijā un, t.s., krievu vai krieviski runājošo it kā diskrimināciju…Tajā pat laikā krievu valodā Latvijā neskan neviena oficiāla un godīga informācija un problēmraidījumi, kas paustu latviešu nacionālās intereses un vēlmes, stāstītu par Latvijas vēsturi, kas būtu pretstats Kremļa diktētajām vēstures versijām, kuras savukārt gūst vērienīgu atbalstu migrantos šeit, Latvijā. Neatkarības 20 gados, faktiski nekas nav izdarīts, lai veicinātu lielās, Latvijai nelojālās migrantu masas aizbraukšanu no Latvijas, lai nostiprinātu latviešu valodas statusu. Netiek atklāti runāts par okupantiem, civilokupantiem un vienkārši kolonistiem, kuri joprojām dzīvo Latvijā, pieprasot sev tiesības, kuras tiem nepienākas. Diemžēl nākas atzīt, ka ir divas paralēlas Latvijas– latviešu un, t.s., krieviskā. Ikviens latviešu mēģinājums pateikt, ka ir tikai viena Latvija, tiek uztverts ļoti slimīgi- nevien no Maskavai lojālajiem politzētajiem krieviem, bet arī no Briseles ierēdņu puses, kā arī no pašmāju liberāļiem un bijušajiem komunistu nomeklatūras darbiniekiem, kuri daudzos gadījumos joprojām ir pie varas vai ar ietekmi. Piemēram, Komunistiskās partijas Ventspils pirmais sekretārs un vēlāk izpildkomitejas priekšsēdētājs – Aivars Lembergs. Tās pašas partijas pirmais sekretārs un vēlāk Rīgas Izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks, Valmieras Izpildkomitejas priekšsēdētājs Andris Bērziņš…Esošajos apstākļos ir jārunā par latviešu diskrimināciju Latvijā.

Demogrāfiskā situācija Latvijā ir izteikti negatīva. Dzimstība nevien nepārsniedz mirstību, bet tā ir sasniegusi kritiski zemu līmeni- aptuveni 10 000 jaundzimušo gadā. Valsts politika ir vērsta uz to, lai dzimstība samazinātos vēl vairāk. Tiek darīts viss, lai latviešiem būtu grūti nevien veidot ģimenes, bet arī audzināt bērnus. Par četriem nepieciešamajiem bērniem, lai Latvijas demogrāfija kaut stabilizētos pat netiek runāts.

Globālās krīzes sekas radījušas vēl vienu un šobrīd ļoti būtisku problēmu- Latviju masveidā atstāj latvieši- emigrācijas jaunais vilnis- ekonomiskā emigrācija. Nepieskaroties globālās krīzes iespējamiem iemesliem un tās īpaši smago seku patiesajiem iemesliem Latvijā, jāatzīst, ka jau tā nelabvelīgā demogrāfiskā situācija pasliktinās, jo Latviju atstāj pārsvarā jauni, nevien darbaspējīgi, bet arī fertilā vecuma cilvēki, tas nozīmē, ka Latvijā emigrācijas dēļ nepiedzimst būtisks skaits cilvēku. Jāatzīst, ka šie cilvēki savu Dzimteni pamet ekonomisku apsvērumu dēļ- pārsvarā tas ir bezdarbs. Tādēļ jo dīvaina ir dažu „ekonomistu”, biznesa cilvēku izteikumi, ka mums jau tā kā būtu jāieved darbaspēks… Tas ir neizprotami- Latvijā nav darba latviešiem, bet sveštautiešiem tas atrastos??!! Tātad varam runāt par latviešu nācijas faktisku bojāeju.

  1. Konstatējošā daļa.

1/ Latviešu nācija Latvijā ir uz iznīcības robežas. Krasi samazinājusies dzimstība, ir milzīga un, piedevām, skaitliski neapzināta emigrācija. Valdība un Saeima valstī, kuras pamatnācija iespējams nesasniedz vairs pat 1,5 miljonus, vienaldzīgi noskatās, kā Latviju pamet vismaz 200 000 cilvēku (pēc ļoti aptuvenām un, protams, oficiālām prognozēm, neoficiālie dati ir lielāki…)

2/ Latviešu valdai Latvijā nav valsts vaoldas statusa de facto

3/ Izglītība Latvijā ir dezintegrēta

4/ Ļoti lielais imigrantu (faktiski okupantu, civilokupantu un kolonistu) skaits latvijā netiek reglamentēts un regulēts, nav izveidota plānveida programma šo cilvēku r e i n t e g r ā c i j a i viņu etniskajās dzimtenēs.

5/ Latvijā nav izveidota integrācijas kvota- to cilvēku daudzums, ko latvieši kā nācija spēj integrēt, nekaitējot pašiem sev. Tā vietā liberālpolitiķi piedāvā dažādas asimilācijas programmas, kuras vedina uz jau minētās mākslīgās „latvijiešu” nācijas radīšanu. Lieli nopelni šajā procesā ir eksprezidentei V.Vīķei- Freibergai.

6/ Imigrācijas kvota ļautu pateikt sev un citiem, ka Latvija šobrīd ir slēgta valsts, kas nevēlas aicināt pie sevis cittautiešus, jo patiesībā mums ir pietiekams skaits esošo imigrantu, ko reintegrēt un, iespējams, nelielu daļu arī integrēt. Ja pieņemam, ka kvota varētu būt aptuveni 500 cilvēku gadā, tad mēs šo kvotu rindu esam aizpildījuši daudzus gadus uz priekšu. Pat, ja mēs sekmīgi reintegrējam daļu esošo cittautiešu un viņi dodas prom no Latvijas, atlikušo skaits ir pietiekami liels, lai mēs atteiktu ikvienam mēģinājumam pie mums izmitināt, piemēram, kurdu,Lībijas, vai etiopiešu bēgļus.

Latviešu nācijas sekmīgas attīstības un uzplaukuma pamats ir nevis liberālisma diktēta integrācija, bet gan sveštautiešu reintegrācija viņu etniskajās dzimtenēs, veicinot viņu aizbraukšanu no Latvijas!

3. Vīzija

Neatkliekami apturēt latviešu nācijas bojāeju. Veicināt tās demogrāfijas stabilizāciju un radīt priekšnoteikumu tās attīstībai un uzplaukumam.

Mērķis

  1. Jāatjauno latviešu īpatsvars Latvijā.

Nepieciešams, lai tas pārredzamā nākotnē sasniegtu vismaz 70- 75% un tuvā perspektīvā pārsniegtu 80% no kopējā Latvijas iedzīvotaju skaita. Ja tas netiek sasniegts pārredzamā laika periodā – 15- 20 gados, ir nepieciešams veikt izmaiņas, pirmkārt, Satversmē, kuras garantētu Latviju tikai kā LATVIEŠU valsti, t.sk., Satversmes 1. punkts, kā arī izmaiņas citis juridiskajos dokumentos. Tas ir jāizdara steidzami, kamēr elektorāts pārsvarā ir latvieši. Pretējā gadījumā elektorātam, piemēram, pārkrievojoties, var rasties apstākļi, kad kādam rodas vēlme iediobināt valstī vēl kādu valsts valodu un veicināt vēl straujāku latviešu nācijas bojāeju.

Izglītība valsts skolās ir tikai latviešu valodā

Pirmkārt ir jāatbalsta latviešu ģimenes un latviešu dzimstība

Skaidri jādefinē mazākumtautību, nacionālo, etnisko un etnogrāfisko grupu jēdzieni, lai izbeigtu

iespējamu cittautiešu mēģinājumus pieprasīt sev tiesības un iespējas, kuras tiem nepienākas, bet, kuras mēs savas tumsonības vadīti paši gribam tiem piešķirt. Piemēram, nacionālās grupas pārstāvim- Latvijas krievam, nav pat ko sapņot par krievu valodas, kā otras valsts valodas statusu, jo viņš NAV nacionālā minoritāte. Vienīgā nacionālā minoritāte Latvijā ir lībieši. Punkts.

Imigrants ir migrants. Pat vēl vairāk. Ja imigrants ir iebraucis okupācijas režīma apstākļos, tad viņš ir civilokupants vai kolonists. Un tā ir visas Eiropas problēma, kuru katra valsts risina atbilstoši savām prasībām un vajadzībām. Mēs to risināsim reintegrācijas procesā. Kolonistiem un okupantiem Latvija būs jāatstāj.

2. Integrācija un reintegrācija

Integrēt var tikai tos, kuri vēlas integrēties. Ja šis process nav abpusējs, tad mēs to uztveram kā Latvijai un latviešiem naidīgu un nelabvēlīgu attieksmi. Šādiem cilvēkiem ir divas iespējas, kas saistītas ar reintegrācijas politiku.

Ilgstošais variants- Latvija apstiprina integrācijas kvotu, nosaka reintegrācijas virzienus un veicina cittautiešu aizbraukšanu. Diemžēl daļēji jau mēģināts un nav īpaši efektīvs, jo ciitautieši nemaz nealkst atgriezties savā etniskajās dzimtenēs

Ātrais variants- Latvija apstiprina integrācijas kvotu, pasludina pārejas periodu, piemēŗam 5 vai 10 gadus un paziņo, ka pēc šī perioda beigām visiem nepilsoņiem Latvija būs jāatstāj. Vienkāršākais sākotnējais paņēmiens- atņemt nepilsoņiem (lasi, migrantiem) ilgstošas uzturēšanās atļaujas. Pielīdzinot viņus termiņatļauju saņemošajiem cittautiešiem. Faktiski likvidējot muļķīgo jēdzienu nepilsoņi.

Nedrīkst atbalstīt migrantu vienkopus dzīvošanu noteiktā teritorijā. Tas nozīmē, ka valstij ir jādara viss, lai cittautieši nevarētu veidot komūnas (China town), vai kā citādi, apdzīvojot konkrētu apvidu, tādejādi mēģinot cerēt uz autonomiju u.tml. Labākais piemērs ir Latvijas lauki un mazpilsētas. Tur dzīvojošie krievi un citu tautību cilveki, nevien teicami, tekoši runā latviski, bet arī labi izprot latviešus, Latvijas vēsturi un esošās problēmas. Tas viss tikai tāpēc, ka viņi dzīvo starp latviešiem, latviskā vidē. Šāda pieredze, starp citu ir arī Šveicei. Ja lielajās pilsētās pagaidam tas neizskatās iespējams, tad tieši tas ir pamats integrācijas kvotas lieluma noteikšanai un reintegrācijas procesa plānošanai.

Latvija var palikt Eiropas Savienībā tik ilgi, cik tas reāli neapdraud latviešu tautu. Pieaugot liberalizācijas radītajiem draudiem, arvien vairāk sarūkot latviešu nācijai, mēs paturam tiesības izstāties no ES. Mēs nevaram uzpurēt savu tautu uz kosmopolītiskā liberālisma altāra

Pamatnācija izlemj cik un kādi integrācijas apmēri Latvijā ir iespējami. Par imigrācijas apmēriem mēs tuvāko 50 gadu laikā nevaram runāt, jo tikai sekmīgi attīstot sveštautiešu reintegrāciju (faktiski veicinot migrantu aizbraukšanu) mēs varam pie šī jautājuma atgriezties ātrāk.

Ar cieņu, Valērijs Valdmanis

Labots un papildināts Rīgā, 12.07.2011

Zemessardze – otrā pēc baznīcas.

Ainars Bašķis

Biedrības “Grupa A” biedrs

2011.gada 12.jūlijā

Zemessardze – otrā pēc baznīcas.

I

1994.gads. Rudens. Kalnciema iela 11b. ZS štābs.

Zvans transporta daļā, Anda paceļ. Ainār, tevi.

Zvana bijušais Baltijas kara apgabala autoinspekcijas priekšnieks. Esot tagad Novgorodas apgabalā transporta departamenta priekšnieks, pēc mūsu mērogiem jūtoties kā ministrs.

Prasu – ko nu vajag atkal? Gribot teikt – kā sibīriešu karavīrs latviešu karavīram. Esot dienējis Āfrikā, Kubā, VDR un sazin kur vēl, kur nedrīkstot teikt. Nekur viņš neesot tā drātēts kā Latvijā. Ja es kādreiz sadomājot pabūt Novgorodā, tad man būšot viss – jumts, hļeb s soļju utt. Esot laipni aicināts.

Vēl šodien uzskatu šo zvanu par savu lielāko militāro apbalvojumu.

II

1993.gads. Lāčplēša un Gogoļa ielas krustojums.

Ļoti gribas ēst. Atkal jābrauc …

Mēs, transporta daļas vīri (ļoti dīvaina operatīvā vienība bijām, toties mobila gan) esam izsaukti. lai palīdzētu aizturēt sazin tur kādu krievu vienību, kas atkal un protams negrib pakļauties Upmaļa kantorim – bija tāds jocīgs veidojums pie Ministru Kabineta, kuram nebija nekādas varas un kuru neviens neņēma vērā; mums tas kantoris noderēja kā it kā likumīgs atbalsts, meklējot iemeslu nolikt pie vietas krievu armijas daļas.

Pa rāciju man saka, lai ieņemu vietu Salu tilta galā. Sūtot man SUV (speciālo uzdevumu vienība) palīgā.

Parādās kaut kādas lielas kara mašīnas – vēlāk atpazinām to kā sapieru vienību ar pilnu pontonu tilta komplektu.

SUV zemessargs kolonnu aptur. Izlec laukā saniknots krievu kapteinis un kunga tonī prasa : “ar kādām tiesībām apturat kara kolonnu ?!! Vai neredzat, ka izveidojāt sastrēgumu līdz pat Zaķusalai ?!” Zemessargs apmulst un kaut ko atbild. Kapteinis kļūst agresīvs, sāk lamāties un grib kāpt atpakaļ mašīnā. Iesaistos un pavēlu SUV kareivim tēmēt uz riteņiem. Kapteinis makten sērcināts metas man virsū, sāk parasto dziesmu par atbildību, Krievijas īpašumu, utt. Jautāju, kur ir Upmaļa kantora atļauja (tādai bija jābūt logā, ar visiem apstiprinājuma zīmogiem). Saņēmu atbildi, ka Krievijas armijai tāds kantoris esot po-h….

Aptecējās zemnieka dvēsele, ko nu slēpt. Pavēlēju SUV-ietim ielaist patronu stobrā un notēmēt šaušanai pa riteņiem, ja transports sāks kustēties. Kapteinim teicu dīvainu vārdu salikumu, kas akurāt ieskrēja smadznēs un lika burtu “r” caur rīkli izkliegt : “Mi vam dajom drai minut`n !”.

Klusums uz minūti. Pilnīgs klusums, kapteinis ielec mašīnā, sēž galvu nolaidis. Lec ārā, viss trīc un saka : “Vsjo.Vsjo. Podčinjajemsja !”

Un sākās elles darbs. Visu to milzu tehnikas kaudzi griezām uz riņķi un sakrāmējām Šampēterī, 15.ZS bataljona teritorijā. Veselu tiltu. Divus mēnešus tā manta tur nostāvēja. Vai aizbrauca uz Krieviju, nezinu. Laikam kāds nopirka, zemessargiem bija jāatdod kaut kādam tur jaunajam likumīgajam īpašniekam. Latvijas valsts to tiltu nepaņēma.

Starp citu – 2 gadu laikā zemessargi Latvijā veica simtiem (!) šādu operāciju. Valsts ceļu policiju mēs šajos konfliktos neredzējām vai redzējām pa gabalu, neiesaistoties. Aizsardzības ministrija izlikās, ka krievu armijas izvešanas process nepastāv, izņemot reizes, kad vienotā balsī un kopā ar krievu armijniekiem brēca par zemessargu patvaļu.

III

1.Pārdoma.„Es izveidoju Zemessardzi”

1991.gada oktobris. Atrodamies vēl tajā mājā, kas pretim Ministru Kabinetam. Ieskrien zemessargi Tepers un Bērziņš (mūsu šoferīši) – „Ainār, ko mēs te sēžam, Kalnciema ielā superīga privātmāja, tur sēž krievu kara komisariāta darbinieki. Tāpat mēs to māju dabūsim, armijai jāiet prom, viņiem te nav ko iesaukt vairs, vai ne ?” Acis spīd, sajūsma pa visām porām iet laukā ! Eju pie Ģirta, sak` šoferi pa Rīgu dauzās riņķī, šiem laba doma ! Nu, cilvēks atbildīgs, sāk uztraukties – vai tad tā nu var, ne atļauju, ne rīkojumu, nu kā tad tā, nu tikai bez ekscesiem un ja viņi paši ļaujās …Sakām viņam (puikas aiz muguras dīdās), ka ļaus. Sametam štāba parpalas rakstāmgaldu atvilktnēs – citu kastu nebija – paķeram līdzi Teikmanes kundzi un braucam ! Iebraucam Kalnciema 11b, skaidrojam iemītniekiem, ka 2 stundu laikā jāvācas prom. Nu, paprotestēja, paraudāja. Aizvācās ar`. Redzot, cik šie padevīgi tinās, zvanām uz Brīvības ielu pārējiem – brauciet šurp ! Tos papīrus un lēmumus daudz vēlāk noformēja…

1992.gads, sākums. Saeimas māja. Notiek lemšana, kā sadalīt čekistu un komunistu dienesta mašīnas.Jau zināms, ka komunisti savējās pa rajoniem saslēpuši. Milzu runāšana, kam dos, kam ne. Tai milzu dalīšanas troksnī Gorbunovs vienkārši ar savu autoritāti izstumjas cauri un „iemet” nesagatavotā deputātu komisijā mūsu sagatavoto lēmumprojektu, kas smuki noraksta lielu daļu auto zemessargiem. Smuki aiztaisa citiem mutes un izstumj cauri. Paldies. Vēl pēc mēnešiem zemessargi volgas no šķūņiem un siena čupām vilka laukā, dažas tik neatradām.

Vakarā štābiņā Tepers laimīgs rāda, ka uz operatīvo moskviču sāniem uzkrāsojis burtus „ZS-oo1” , „ZS-oo2” un „ZS-oo3”. Pēc dažām dienām Ģirts iet pa gaisu – ņemiet nost tos uzrakstus, kas tas par saīsinājumu, tas kaut ko atgādina – ZS – mūs nesapratīs utt. Hm, pabļaustījās. Bet saīsinājums aizgāja tautā, piemēram, ZSpulkvedis – uzreiz var saprast, ka nav no bijušajiem padarmiešiem, kas biezā slānī ministrijā čupojās.

1993.gada beigas. Nu jau reti kur vairs zemessargus krievu armijas transporti neklausa, tautas iniciatīvas operācija (nekad tā nav bijusi plānota centralizēta lieta) savu panākusi. Ar Upmaļa kantori operatīvā līmenī jau pasen laba sadarbība. No rīta transporta daļā iesperas Stārasts un laimīgs saka : „Ainār, tev būs atkal problēmas !” Nu ja, zinām jau.Atkal krievu armijniekiem volgu atņēmuši, protams, bez caurlaides, protams, ar bākugunīm, protams, kārtējais virsnieks, kājām prom desodams, nelabi bļaustījies un ar lieliem kontaktiem lielījies. Atkal lobijs sāks strādāt. Redz, nepaiet ne stundiņa, mani Ģirts izsauc. Esot šim zvanījuši no Aizsardzības ministrijas (atkal šie jau kuro reizi), ka tas auto jāatdod un labi ātri, tur esot lieli vīri dusmīgi. Upmalis ar` esot zvanījis un vēl kāds tur. Un vispār – kad reiz beigsiet to patvaļu ?! Asi pateicu Ģirtam, ka tas ir kara laupījums, ka neatdosim un viss. Ka mums te tāds statuss ir bijis lielākai daļai ekipējuma līdz 1992.gadam. Dusmīgs kungs paliek. Pavēl. Nezinu, kas man uznāca – formā tak biju ģērbts – pagiezos un sāku demonstratīvi kasīt pakaļu, lēnām gāju pagriezies prom. Aiz muguras dzirdu nogurušu balsi : „Nu, vai ar tādiem var strādāt ?!” No šī auto paši krievi mums vēlāk atteicās, Jegorovs tik prasīja, lai viņa dienesta auto neaiztiekam. Solījām gan, bet – pēc mēneša bija jau nākamais autoskandāls –braucot kopā ar Liniņu, pie jaunās Ģertrūdes baznīcas savācām pēdējo bākuguņoto bobiku. He, he, smuki gan un tā sāniski pulkvedītis muka prom kājeles dipinādams. Dīvaini gan – neviens vairs nelobēja, Jegorovs pats uz transportdaļu atspērās un – izraudājās.

Ģirts ne reizi vēlāk ir teicis : „Es izveidoju Zemessardzi”. Hm.

Zemessardzi izveidoja Bērziņš, Kociņš, Tepers, Teikmane, Liniņš, Eihmanis, Eihenbaums, Āboliņa, Stārasts, Krēsliņš, Galdiņš un vēl 15.000 uzvārdu. Ja viņi būtu tā īsti ievērojuši tās pavēles un rīkojumus, kuru nebija un kurām varbūt vajadzēja būt, Zemessardzes nebūtu. Jāsaka, ka šis process ātri vien sāka sagādāt problēmas – un lielas. Bet tas jau ir cits stāsts.

IV

2.Pārdoma.„bez piecām minūtēm ģenerālis”

1993.gads. Lubānas ielā nelielu padarmijas karadaļu ieņēmis Latgales priekšpilsētas bataljons – Eihmanis! Nu tā vienkārši, kā pierasts, tā teikt. Gods, kam gods, krievarmijas virsniekiem arī dūša aptecējās un šie nu mūsu bāleliņus vienkārši aplenc un draud šaut nost. Štābā pa rāciju dzirdam palīgā saucienu, uz vietas esam daži no ziķerdienesta un daži no transportniekiem. Pagrābjam tik automātus un kas nu kuram vēl ir, salecam mašīnās un skrienam. Dumja jau ir tā sajūta, stāvot pelēkbaltās civildrēbēs ar melnu automātu pleķa vidū un skatāmies stobru mutēs. Kā zibens iesper doma – man tik viens radziņš automātā ! Atver pusis man tās dzelzs durvis, izslīdu laukā uz ielas un nekaunīgi, stobru pret zaļajiem krievarmiešiem pagriezis, tipinu uz savu žigulīti, paņemu to patronsomu, kas zem sēdekļa un – redzu, ka rinda sakustas. Nikni atņirdzos, pašūpoju stobru un lēnītēm slīdu atkal uz dzelzs durvju pusi. Pieklauvēju. Ielaiž. Drošībā. Drošībā ??? Kandis ņirdz un stāv aiz 10×10 cm betona stabiņa un cer, ka kareivis no pretējā šķūņa pa viņa vēdereli netrāpīs. Pienāk klāt man puišelis no „vainīgā” bataljona un sāk dīkt, ka dzīvot griboties. Aiztriecu šo ieņemt garāžas jumtu – puisis, uzdevumu saņēmis, nomierinās un manu acu priekšā dzimst karavīrs, kurš vairs nepadosies. Tik pēc kāda laika mūsu puiši redz, ka apkārtnē parādās bārdaini, bruņoti vīri. Kaimiņu bataljoni ieņem pozīcijas jau pa perimetru. Krievu virsniekiem dūša atslābst, stobri nolaižas. Vecais Bērziņš štābā tai laikā smagās pārrunās ar krievarmiešiem. Jāa… negantnieks Eihmanis…

1993.gada augusts. Ģirts ilgi gribējis un ticis beidzot par „īstu ministru – iekšlietu”, bet Eihmanis pārņem Zemessardzi. Smaga roka. Vīrs rīkojas. Veido jaunu komandu. Dzimst līderis – ZSpulkvedis. Disciplīna visās malās irst un krakšķ, ātrums, ar kādu kriminalizējas mūsu struktūras, ir baiss. Iepriekšējā, t.s.”inteliģentā” komanda līdz ar Ģirtu pačib. Politiskā vidē dzird nopietnas balsis, kas prasa to bruņoto pašdarbnieku pūli atbruņot un likvidēt. Godīgi sakot, mēs paši arī saprotam, ka tā nevar – sākam tīrīties un reorganizēties. Man jākļūst par G-4 dienesta priekšnieku, Logistics, tā teikt. Izveidojas reāla vadības komanda – dienestu priekšnieki, kuriem ir atbildība ne tikai par dienestu, bet arī par visu štāba darbu – tas pēc amerikāņu ieteikumiem. Dažu mēnešu laikā Zemessardze burtiski atdzimst, sākas sadarbība ar Mičiganas Nacionālo Gvardi, sākam militarizēties un disciplinēties. Smags laiks. Katrs mēnesis ir gada smagumā. Visādi jau gāja, jauni un dumji bijām – punus ar dabūjām.

1996.gads. Tā ir cita Zemessardze. Tas ir spēks, kas sāk pats sevi apzināties. Diemžēl, aizvien vairāk un vairāk pie mūsu durvīm (nu jau Maiznīcas ielā 5) klauvē politisko partiju pārstāvji. Kumoss liels – 15000 balsis reizinātas ar ģimenes locekļu skaitu. Mūs nopietni un vairākkārt brīdina – palieciet ārpus politikas, citādi kļūsiet bīstami ! Mani nosūta uz Ministru Kabinetu par Ministru Prezidenta padomnieku. Ieraugu no iekšpuses vēl vienu komandu – sauktus arī par „asiņainajiem punduriem” – Šķēles padomnieki, apolitiski, profesionāli. Redzēju, kā var vadīt valsti ar vienu roku, bez ķēpāšanās ! Īsā laikā bezdeficīta budžets, valsts stabilizējas. Redzēju, kā politiskās partijas aiz varas greizsirdības lēnām nobremzēja šo komandu. Latvija – tukšs vārds daudziem smukiem politiķiem un ministriju kuluāru cilvēkiem ! Vara, nauda, bizness. Atceros, kā mans kolēģis padomnieks no Ārlietu ministrijas man saka – NATO aizmirsti, tas ir bezcerīgi, tā ir nepaņemama kārts, ar kuru krievus baidīt, lai paspētu „iesprukt” Eiropas Savienībā; tad biznesa maisam gals vaļā ! Vakaros – uz štābu. Gunārs sajūsmā pats par sevi un savu izskatu, Juris sakrities, Raimonds kā parasti miera stājā, Jēkabs tik pūš un elš. Militarizācijas process nu jauNBS sastāvā Zemessardzē iet pilnā sparā. Savstarpējie kašķi arī. Daudz konjaka.

1997.gads. Joprojām esmu gan padomnieks, gan kopā ar puikām. Jurim jābrauc uz Ameriku, uz augstāko kara skolu. Tādi laiki, vajadzēs vien papīrus – visās malās viss birokratizējas. Šķēle pilnā sparā taisa Tautas partiju. Mēs pieļaujam baismīgu kļūdu – politiskie kombinatori saprot, ka mūsu simpātijas ir Tautas partijas virzienā. Pelēkais kardināls dod brīdinājumu, mēs nedzirdam. Zaldātam zaldāta vieta.

1998.gada sākums. Juris drīz brauks mājās. Bez piecām minūtēm ģenerālis. Pie slavenā Mottes jaunās elites redzamākie ļaudis, jau ir dabūjuši skaistus dzīvokļus Rīgā, arī Jūrmalā un citur. Daudzi tai laikā daudz ko privatizē un ne tikai pie Mottes, un elites cilvēkiem patiesi nepieklājas dzīvot Ķengaraga vai Imantas blokmājās. Zaldātam Jurim pēc lielas raudāšanas Jēkabs un Jānis izklapato dzīvokli Ģertrūdes ielā – tādu „caurumu” citi Latvijas dižkungi nav gribējuši, tas ir palicis pāri. Juris ir patiesi aizvainots, kad uzzina, kādā stāvoklī tas komunālais objekts ir. Dzīvoklis ar visiem Rīgas lēmumiem tiek noformēts kā Zemessardzei piederošs – un, tātad, vien kā dienesta dzīvoklis izmantojams. Mans celtniecības daļas vadītājs Auziņš ir godavīrs, remontējot Maiznīcas ielu 5 un citus objektus, tāmes patiesi ir kārtībā – vēl trakāk ! – par celtnieku darbu tiek maksātas pilnas algas un pilni nodokļi ! Mēs nesaprotam un negribam saprast, kā var zagt. Mēs vēl nesaprotam, kas ir aplokšņu algas un kā to neuzskaitīto naudu taisa. Jauni un dumji bijām. Mums neienāk prātā, ka komandiera dienesta dzīvokļa remonta izdevumus varētu iešmugulēt kur citur – galā sanāk smuki 34 tūkstoši. 2 gadus apvienotais Aizsardzības Ministrijas šmucspaiņdienests un prokuratūra meklēja nabaga Auziņam kaut vienu nepareizu tāmi, kaut vienu pārmaksu virs tirgus cenām. Neatrada. Lai sataisītu kriminālmēslus Eihmanim, ar atpakaļejošiem datumiem (!) apstrīdēja Rīgas pilsētas atbildīgo iestāžu izdotus dokumentus un tad izsludināja, ka Eihmanis, lūk, nākotnē esot gribējis to dzīvokli privatizēt. Aiz matiem pievilktais kriminālprocess iebrauca grāvī. Taisīja jaunu – lūk, dienesta stāvokli Juris esot gribējis izmantot. Pretīgi. Tāds liels paldies no pateicīgās tēvzemes tās uzticamajiem dēliem…

1998.gada vidus. Juris brauc mājās. Sāk reorganizācijas NBS štābā. Diemžēl tās iestrēgst. Iestrēgst savstarpējā sapratne starp augstākā ranga militārpersonām. Nekad neesmu juties tik slikti. Juris nevelk ! Un to redz no malas ! Mēs mēģinām karot, bet nesaprotam, ka vajag vienoties. Mēģinām reorganizēt, bet ar skolas diplomu jau nepietiek – vajag politisko atbalstu. Tas tiek meklēts. Un pēkšņi kā zibens spēriens ! Gunāram krimināllieta ! Viltojis augstskolas diplomu ! Kliba pīle vairs nespēj aizsargāt Juri pret politiskajām hiēnām. Zemessardzes Mīts – tā dienas ir skaitītas, Moris savu ir padarījis, Moris var iet. Kādu rītu Juris saka, ka viņam brūk virsū par dzīvokli. Nu un kas tad tur ? Uz ielas jādzīvo? Militārā etiķete liek pieņemt aizjūras ģenerāļus neformālos apstākļos – militāristiem nav tādu reprezentācijas naudu kā ministrijā – vai tās divas ekstras – parkets un koka iekšdurvis ir noziegums ?! Tik masīvu preses un TV uzbrukumu Jurim mēs nespējam pat saprast. Pēc nedēļas redzam, ka uzbrukums neatslābst. Jundzis šajā lietā izrādās vājš, Ģirts un Co pat degunu neizbāž,pēc kāda laika Augstākais Virspavēlnieks Rumpītis arī nošļūk. Juris ir prom. Aizkars aizveras. Visai drīz Ģirts kļūst par aizsardzības ministru. Diemžēl.

Mans riebums pēc visa, kas piedzīvots pēdējos gados, ir tik liels, ka uzrakstu atlūgumu. Jūtos arī atbildīgs par rezultātu. Raimonds formāli paraud, bet laiž. Meitenes personāldaļa nesaprot, kāpēc smaidu – patiešām, jūtos kā izkāpis no baisa katla.

Paies gadi, kamēr stresa līmenis normalizēsies un ļaus saprast, ka „hapy end” ir tikai pasakās un ziepju operās. Zaldātam ir jāprot sakost zobus, turēt muti un – kalpot tālāk.

Pēcvārds. Kaut kur Rīgā dzīvo Juris. Daudzus gadus viņš ir centies izprast, kā politiķi var tik ciniski savus zaldātus izmest miskastē. Likt maksāt par citu savārītām kļūdām. Un nekad nemaksāt par savām.

Saeimas deputātu atbildes, saņemtas pēc pieteikuma iesniegšanas tiesā

Pēc pieteikuma iesniegšanas 2011.gada 06.jūlijā Administratīvajā rajona tiesā, 2011.gada 07.jūlijā esam saņēmuši atbildi uz mūsu iesniegumu no

Ingmārs Čaklais (Vienotība):

2011.gada 13.jūlijā esam saņēmuši atbildi no:

Ansis Saliņš (Vienotība):

Līdz šim saņemtās Saeimas deputātu atbildes variet lasīt TE!

Pieteikums Administratīvajai rajona tiesai par Saeimas deputātu faktisko rīcību, neatbildot uz iesniegumu

2011.gada 06.jūlijā esam iesnieguši pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā par 30 (trīsdesmit) 10.Saeimas deputātu faktisko rīcību – atbildes nesniegšanu uz mūsu 2011.gada 23.maija iesniegumu.

Ar pieteikumu variet iepazīties zemāk:

2011.gada 23.jūlijā esam saņēmuši Administratīvās rajona tiesas 2011.gada 19.jūlija lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu.

Lēmumu skatīt zemāk:

2011.gada 27.jūlijā esam iesnieguši blakus sūdzību, kuru skatīt zemāk, par 2011.gada 19.jūlija Administratīvās rajona tiesas lēmumu par atteikšanos pieņemt pieteikumu par iestādes faktisko rīcību.

2011.gada 11.augustā saņēmām Administratīvās apgabaltiesas paziņojumu par augstāk redzamās blakus sūdzības pieņemšanu izskatīšanai – 2011.gada 08.augustā ir ierosināta apelācijas tiesvedība. Mūsu blakus sūdzību tiesa izskatīs 2011.gada 06.oktobrī.

Saņemto paziņojumu skatīt zemāk:

2011.gada 10.oktobrī esam saņēmuši Administratīvās apgabaltiesas 2011.gada 06.oktobra lēmumu, kuru skatīt zemāk, par mūsu iesniegto blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas atteikšanos pieņemt izskatīšanai mūsu pieteikumu par Saeimas deputātu faktisko rīcību – neatbildēšanu uz iesniegumiem.

Ar šo lēmumu konstatēts, ka Administratīvā rajona tiesa kļūdaini virzījusi blakus sūdzību izskatīšanai Administratīvai apgabaltiesai, bet Administratīvās apgabaltiesas tiesnese ir kļūdaini ierosinājusi apelācijas tiesvedību, tāpēc visi lietas materiāli ir pārsūtīti tagad pēc piekritības Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam.

Tagad gaidīsim ziņu no Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta.

2011.gada 16.novembrī esam saņēmuši Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta paziņojumu par blakus sūdzības izskatīšanas laiku.

Skatīt te:

Tagad gaidīsim Senāta lēmumu.

___________

2011.gada 07.decembrī esam saņēmuši Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 01.decembra lēmumu, kurš nav pārsūdzams.

Lēmumu skatīt te:

Neatbildēti paliek vismaz divi jautājumi:

 

Ja AT Senāts pasaka, ka Saeimas deputāti ir tiesīgi vispār neatbildēt uz iesniegumiem, tad saskaņā ar kuru tiesību normu šādas tiesības Saeimas deputātam piemīt?

Vai patiesi visas amatpersonas likuma priekšā ir vienlīdzīgas, bet tomēr dažas ir vienlīdzīgākas par citām?

 

 

 

 

Deputāti, kas neatbild

2011.gada 23.maijā iesniedzām katram Saeimas deputātam personīgi adresētu iesniegumu, uz kuru atbildi pēc būtības no katra Saeimas deputāta mums bija jāsaņem līdz 2011.gada 23.jūnijam, t.i., Līgo svētku vakaram.

Uz iesniegumu atbildes nav snieguši jeb faktiski iesniegumu ir ignorējuši sekojoši 30 Saeimas deputāti-likumdevēji:

1.  Arvils Ašeradens (Vienotība)

2.  Solvita Āboltiņa (Vienotība)

3. Silva Bendrāte (Vienotība)

4.  Ingmārs Čaklais (Vienotība)

5.  Ilma Čepāne (Vienotība)

6.  Ints Dālderis (Vienotība)

7.  Aivars Dronka (ZZS)

8. Ina Druviete (Vienotība)

9. Guntars Galvanovskis (Vienotība)

10. Imants Viesturs Lieģis (Vienotība)

11. Liene Liepiņa (Vienotība)

12. Klāvs Olšteins (Vienotība)

13. Jānis Reirs (Vienotība)

14. Uģis Rotbergs (Vienotība)

15. Inguna Rībena (Vienotība)

16. Ansis Saliņš (Vienotība)

17. Edvards Smiltēns (Vienotība)

18. Vitauts Staņa (ZZS)

19. Ilze Vergina (Vienotība)

20. Ilze Viņķele (Vienotība)

21. Aivars Volfs (Vienotība)

22. Imants Jānis Bekešs (PLL)

23. Andris Bērziņš (Rīga, PLL)

24. Andris Bērziņš (Vidzeme, PLL)

25. Jānis Klaužs (ZZS)

26. Māris Kučinskis (PLL)

27. Rita Strode (PLL)

28. Andris Šķēle (PLL)

29. Ainārs Šlesers (PLL)

30. Jānis Vucāns (ZZS)