Zemessardze – otrā pēc baznīcas.

Ainars Bašķis

Biedrības “Grupa A” biedrs

2011.gada 12.jūlijā

Zemessardze – otrā pēc baznīcas.

I

1994.gads. Rudens. Kalnciema iela 11b. ZS štābs.

Zvans transporta daļā, Anda paceļ. Ainār, tevi.

Zvana bijušais Baltijas kara apgabala autoinspekcijas priekšnieks. Esot tagad Novgorodas apgabalā transporta departamenta priekšnieks, pēc mūsu mērogiem jūtoties kā ministrs.

Prasu – ko nu vajag atkal? Gribot teikt – kā sibīriešu karavīrs latviešu karavīram. Esot dienējis Āfrikā, Kubā, VDR un sazin kur vēl, kur nedrīkstot teikt. Nekur viņš neesot tā drātēts kā Latvijā. Ja es kādreiz sadomājot pabūt Novgorodā, tad man būšot viss – jumts, hļeb s soļju utt. Esot laipni aicināts.

Vēl šodien uzskatu šo zvanu par savu lielāko militāro apbalvojumu.

II

1993.gads. Lāčplēša un Gogoļa ielas krustojums.

Ļoti gribas ēst. Atkal jābrauc …

Mēs, transporta daļas vīri (ļoti dīvaina operatīvā vienība bijām, toties mobila gan) esam izsaukti. lai palīdzētu aizturēt sazin tur kādu krievu vienību, kas atkal un protams negrib pakļauties Upmaļa kantorim – bija tāds jocīgs veidojums pie Ministru Kabineta, kuram nebija nekādas varas un kuru neviens neņēma vērā; mums tas kantoris noderēja kā it kā likumīgs atbalsts, meklējot iemeslu nolikt pie vietas krievu armijas daļas.

Pa rāciju man saka, lai ieņemu vietu Salu tilta galā. Sūtot man SUV (speciālo uzdevumu vienība) palīgā.

Parādās kaut kādas lielas kara mašīnas – vēlāk atpazinām to kā sapieru vienību ar pilnu pontonu tilta komplektu.

SUV zemessargs kolonnu aptur. Izlec laukā saniknots krievu kapteinis un kunga tonī prasa : “ar kādām tiesībām apturat kara kolonnu ?!! Vai neredzat, ka izveidojāt sastrēgumu līdz pat Zaķusalai ?!” Zemessargs apmulst un kaut ko atbild. Kapteinis kļūst agresīvs, sāk lamāties un grib kāpt atpakaļ mašīnā. Iesaistos un pavēlu SUV kareivim tēmēt uz riteņiem. Kapteinis makten sērcināts metas man virsū, sāk parasto dziesmu par atbildību, Krievijas īpašumu, utt. Jautāju, kur ir Upmaļa kantora atļauja (tādai bija jābūt logā, ar visiem apstiprinājuma zīmogiem). Saņēmu atbildi, ka Krievijas armijai tāds kantoris esot po-h….

Aptecējās zemnieka dvēsele, ko nu slēpt. Pavēlēju SUV-ietim ielaist patronu stobrā un notēmēt šaušanai pa riteņiem, ja transports sāks kustēties. Kapteinim teicu dīvainu vārdu salikumu, kas akurāt ieskrēja smadznēs un lika burtu “r” caur rīkli izkliegt : “Mi vam dajom drai minut`n !”.

Klusums uz minūti. Pilnīgs klusums, kapteinis ielec mašīnā, sēž galvu nolaidis. Lec ārā, viss trīc un saka : “Vsjo.Vsjo. Podčinjajemsja !”

Un sākās elles darbs. Visu to milzu tehnikas kaudzi griezām uz riņķi un sakrāmējām Šampēterī, 15.ZS bataljona teritorijā. Veselu tiltu. Divus mēnešus tā manta tur nostāvēja. Vai aizbrauca uz Krieviju, nezinu. Laikam kāds nopirka, zemessargiem bija jāatdod kaut kādam tur jaunajam likumīgajam īpašniekam. Latvijas valsts to tiltu nepaņēma.

Starp citu – 2 gadu laikā zemessargi Latvijā veica simtiem (!) šādu operāciju. Valsts ceļu policiju mēs šajos konfliktos neredzējām vai redzējām pa gabalu, neiesaistoties. Aizsardzības ministrija izlikās, ka krievu armijas izvešanas process nepastāv, izņemot reizes, kad vienotā balsī un kopā ar krievu armijniekiem brēca par zemessargu patvaļu.

III

1.Pārdoma.„Es izveidoju Zemessardzi”

1991.gada oktobris. Atrodamies vēl tajā mājā, kas pretim Ministru Kabinetam. Ieskrien zemessargi Tepers un Bērziņš (mūsu šoferīši) – „Ainār, ko mēs te sēžam, Kalnciema ielā superīga privātmāja, tur sēž krievu kara komisariāta darbinieki. Tāpat mēs to māju dabūsim, armijai jāiet prom, viņiem te nav ko iesaukt vairs, vai ne ?” Acis spīd, sajūsma pa visām porām iet laukā ! Eju pie Ģirta, sak` šoferi pa Rīgu dauzās riņķī, šiem laba doma ! Nu, cilvēks atbildīgs, sāk uztraukties – vai tad tā nu var, ne atļauju, ne rīkojumu, nu kā tad tā, nu tikai bez ekscesiem un ja viņi paši ļaujās …Sakām viņam (puikas aiz muguras dīdās), ka ļaus. Sametam štāba parpalas rakstāmgaldu atvilktnēs – citu kastu nebija – paķeram līdzi Teikmanes kundzi un braucam ! Iebraucam Kalnciema 11b, skaidrojam iemītniekiem, ka 2 stundu laikā jāvācas prom. Nu, paprotestēja, paraudāja. Aizvācās ar`. Redzot, cik šie padevīgi tinās, zvanām uz Brīvības ielu pārējiem – brauciet šurp ! Tos papīrus un lēmumus daudz vēlāk noformēja…

1992.gads, sākums. Saeimas māja. Notiek lemšana, kā sadalīt čekistu un komunistu dienesta mašīnas.Jau zināms, ka komunisti savējās pa rajoniem saslēpuši. Milzu runāšana, kam dos, kam ne. Tai milzu dalīšanas troksnī Gorbunovs vienkārši ar savu autoritāti izstumjas cauri un „iemet” nesagatavotā deputātu komisijā mūsu sagatavoto lēmumprojektu, kas smuki noraksta lielu daļu auto zemessargiem. Smuki aiztaisa citiem mutes un izstumj cauri. Paldies. Vēl pēc mēnešiem zemessargi volgas no šķūņiem un siena čupām vilka laukā, dažas tik neatradām.

Vakarā štābiņā Tepers laimīgs rāda, ka uz operatīvo moskviču sāniem uzkrāsojis burtus „ZS-oo1” , „ZS-oo2” un „ZS-oo3”. Pēc dažām dienām Ģirts iet pa gaisu – ņemiet nost tos uzrakstus, kas tas par saīsinājumu, tas kaut ko atgādina – ZS – mūs nesapratīs utt. Hm, pabļaustījās. Bet saīsinājums aizgāja tautā, piemēram, ZSpulkvedis – uzreiz var saprast, ka nav no bijušajiem padarmiešiem, kas biezā slānī ministrijā čupojās.

1993.gada beigas. Nu jau reti kur vairs zemessargus krievu armijas transporti neklausa, tautas iniciatīvas operācija (nekad tā nav bijusi plānota centralizēta lieta) savu panākusi. Ar Upmaļa kantori operatīvā līmenī jau pasen laba sadarbība. No rīta transporta daļā iesperas Stārasts un laimīgs saka : „Ainār, tev būs atkal problēmas !” Nu ja, zinām jau.Atkal krievu armijniekiem volgu atņēmuši, protams, bez caurlaides, protams, ar bākugunīm, protams, kārtējais virsnieks, kājām prom desodams, nelabi bļaustījies un ar lieliem kontaktiem lielījies. Atkal lobijs sāks strādāt. Redz, nepaiet ne stundiņa, mani Ģirts izsauc. Esot šim zvanījuši no Aizsardzības ministrijas (atkal šie jau kuro reizi), ka tas auto jāatdod un labi ātri, tur esot lieli vīri dusmīgi. Upmalis ar` esot zvanījis un vēl kāds tur. Un vispār – kad reiz beigsiet to patvaļu ?! Asi pateicu Ģirtam, ka tas ir kara laupījums, ka neatdosim un viss. Ka mums te tāds statuss ir bijis lielākai daļai ekipējuma līdz 1992.gadam. Dusmīgs kungs paliek. Pavēl. Nezinu, kas man uznāca – formā tak biju ģērbts – pagiezos un sāku demonstratīvi kasīt pakaļu, lēnām gāju pagriezies prom. Aiz muguras dzirdu nogurušu balsi : „Nu, vai ar tādiem var strādāt ?!” No šī auto paši krievi mums vēlāk atteicās, Jegorovs tik prasīja, lai viņa dienesta auto neaiztiekam. Solījām gan, bet – pēc mēneša bija jau nākamais autoskandāls –braucot kopā ar Liniņu, pie jaunās Ģertrūdes baznīcas savācām pēdējo bākuguņoto bobiku. He, he, smuki gan un tā sāniski pulkvedītis muka prom kājeles dipinādams. Dīvaini gan – neviens vairs nelobēja, Jegorovs pats uz transportdaļu atspērās un – izraudājās.

Ģirts ne reizi vēlāk ir teicis : „Es izveidoju Zemessardzi”. Hm.

Zemessardzi izveidoja Bērziņš, Kociņš, Tepers, Teikmane, Liniņš, Eihmanis, Eihenbaums, Āboliņa, Stārasts, Krēsliņš, Galdiņš un vēl 15.000 uzvārdu. Ja viņi būtu tā īsti ievērojuši tās pavēles un rīkojumus, kuru nebija un kurām varbūt vajadzēja būt, Zemessardzes nebūtu. Jāsaka, ka šis process ātri vien sāka sagādāt problēmas – un lielas. Bet tas jau ir cits stāsts.

IV

2.Pārdoma.„bez piecām minūtēm ģenerālis”

1993.gads. Lubānas ielā nelielu padarmijas karadaļu ieņēmis Latgales priekšpilsētas bataljons – Eihmanis! Nu tā vienkārši, kā pierasts, tā teikt. Gods, kam gods, krievarmijas virsniekiem arī dūša aptecējās un šie nu mūsu bāleliņus vienkārši aplenc un draud šaut nost. Štābā pa rāciju dzirdam palīgā saucienu, uz vietas esam daži no ziķerdienesta un daži no transportniekiem. Pagrābjam tik automātus un kas nu kuram vēl ir, salecam mašīnās un skrienam. Dumja jau ir tā sajūta, stāvot pelēkbaltās civildrēbēs ar melnu automātu pleķa vidū un skatāmies stobru mutēs. Kā zibens iesper doma – man tik viens radziņš automātā ! Atver pusis man tās dzelzs durvis, izslīdu laukā uz ielas un nekaunīgi, stobru pret zaļajiem krievarmiešiem pagriezis, tipinu uz savu žigulīti, paņemu to patronsomu, kas zem sēdekļa un – redzu, ka rinda sakustas. Nikni atņirdzos, pašūpoju stobru un lēnītēm slīdu atkal uz dzelzs durvju pusi. Pieklauvēju. Ielaiž. Drošībā. Drošībā ??? Kandis ņirdz un stāv aiz 10×10 cm betona stabiņa un cer, ka kareivis no pretējā šķūņa pa viņa vēdereli netrāpīs. Pienāk klāt man puišelis no „vainīgā” bataljona un sāk dīkt, ka dzīvot griboties. Aiztriecu šo ieņemt garāžas jumtu – puisis, uzdevumu saņēmis, nomierinās un manu acu priekšā dzimst karavīrs, kurš vairs nepadosies. Tik pēc kāda laika mūsu puiši redz, ka apkārtnē parādās bārdaini, bruņoti vīri. Kaimiņu bataljoni ieņem pozīcijas jau pa perimetru. Krievu virsniekiem dūša atslābst, stobri nolaižas. Vecais Bērziņš štābā tai laikā smagās pārrunās ar krievarmiešiem. Jāa… negantnieks Eihmanis…

1993.gada augusts. Ģirts ilgi gribējis un ticis beidzot par „īstu ministru – iekšlietu”, bet Eihmanis pārņem Zemessardzi. Smaga roka. Vīrs rīkojas. Veido jaunu komandu. Dzimst līderis – ZSpulkvedis. Disciplīna visās malās irst un krakšķ, ātrums, ar kādu kriminalizējas mūsu struktūras, ir baiss. Iepriekšējā, t.s.”inteliģentā” komanda līdz ar Ģirtu pačib. Politiskā vidē dzird nopietnas balsis, kas prasa to bruņoto pašdarbnieku pūli atbruņot un likvidēt. Godīgi sakot, mēs paši arī saprotam, ka tā nevar – sākam tīrīties un reorganizēties. Man jākļūst par G-4 dienesta priekšnieku, Logistics, tā teikt. Izveidojas reāla vadības komanda – dienestu priekšnieki, kuriem ir atbildība ne tikai par dienestu, bet arī par visu štāba darbu – tas pēc amerikāņu ieteikumiem. Dažu mēnešu laikā Zemessardze burtiski atdzimst, sākas sadarbība ar Mičiganas Nacionālo Gvardi, sākam militarizēties un disciplinēties. Smags laiks. Katrs mēnesis ir gada smagumā. Visādi jau gāja, jauni un dumji bijām – punus ar dabūjām.

1996.gads. Tā ir cita Zemessardze. Tas ir spēks, kas sāk pats sevi apzināties. Diemžēl, aizvien vairāk un vairāk pie mūsu durvīm (nu jau Maiznīcas ielā 5) klauvē politisko partiju pārstāvji. Kumoss liels – 15000 balsis reizinātas ar ģimenes locekļu skaitu. Mūs nopietni un vairākkārt brīdina – palieciet ārpus politikas, citādi kļūsiet bīstami ! Mani nosūta uz Ministru Kabinetu par Ministru Prezidenta padomnieku. Ieraugu no iekšpuses vēl vienu komandu – sauktus arī par „asiņainajiem punduriem” – Šķēles padomnieki, apolitiski, profesionāli. Redzēju, kā var vadīt valsti ar vienu roku, bez ķēpāšanās ! Īsā laikā bezdeficīta budžets, valsts stabilizējas. Redzēju, kā politiskās partijas aiz varas greizsirdības lēnām nobremzēja šo komandu. Latvija – tukšs vārds daudziem smukiem politiķiem un ministriju kuluāru cilvēkiem ! Vara, nauda, bizness. Atceros, kā mans kolēģis padomnieks no Ārlietu ministrijas man saka – NATO aizmirsti, tas ir bezcerīgi, tā ir nepaņemama kārts, ar kuru krievus baidīt, lai paspētu „iesprukt” Eiropas Savienībā; tad biznesa maisam gals vaļā ! Vakaros – uz štābu. Gunārs sajūsmā pats par sevi un savu izskatu, Juris sakrities, Raimonds kā parasti miera stājā, Jēkabs tik pūš un elš. Militarizācijas process nu jauNBS sastāvā Zemessardzē iet pilnā sparā. Savstarpējie kašķi arī. Daudz konjaka.

1997.gads. Joprojām esmu gan padomnieks, gan kopā ar puikām. Jurim jābrauc uz Ameriku, uz augstāko kara skolu. Tādi laiki, vajadzēs vien papīrus – visās malās viss birokratizējas. Šķēle pilnā sparā taisa Tautas partiju. Mēs pieļaujam baismīgu kļūdu – politiskie kombinatori saprot, ka mūsu simpātijas ir Tautas partijas virzienā. Pelēkais kardināls dod brīdinājumu, mēs nedzirdam. Zaldātam zaldāta vieta.

1998.gada sākums. Juris drīz brauks mājās. Bez piecām minūtēm ģenerālis. Pie slavenā Mottes jaunās elites redzamākie ļaudis, jau ir dabūjuši skaistus dzīvokļus Rīgā, arī Jūrmalā un citur. Daudzi tai laikā daudz ko privatizē un ne tikai pie Mottes, un elites cilvēkiem patiesi nepieklājas dzīvot Ķengaraga vai Imantas blokmājās. Zaldātam Jurim pēc lielas raudāšanas Jēkabs un Jānis izklapato dzīvokli Ģertrūdes ielā – tādu „caurumu” citi Latvijas dižkungi nav gribējuši, tas ir palicis pāri. Juris ir patiesi aizvainots, kad uzzina, kādā stāvoklī tas komunālais objekts ir. Dzīvoklis ar visiem Rīgas lēmumiem tiek noformēts kā Zemessardzei piederošs – un, tātad, vien kā dienesta dzīvoklis izmantojams. Mans celtniecības daļas vadītājs Auziņš ir godavīrs, remontējot Maiznīcas ielu 5 un citus objektus, tāmes patiesi ir kārtībā – vēl trakāk ! – par celtnieku darbu tiek maksātas pilnas algas un pilni nodokļi ! Mēs nesaprotam un negribam saprast, kā var zagt. Mēs vēl nesaprotam, kas ir aplokšņu algas un kā to neuzskaitīto naudu taisa. Jauni un dumji bijām. Mums neienāk prātā, ka komandiera dienesta dzīvokļa remonta izdevumus varētu iešmugulēt kur citur – galā sanāk smuki 34 tūkstoši. 2 gadus apvienotais Aizsardzības Ministrijas šmucspaiņdienests un prokuratūra meklēja nabaga Auziņam kaut vienu nepareizu tāmi, kaut vienu pārmaksu virs tirgus cenām. Neatrada. Lai sataisītu kriminālmēslus Eihmanim, ar atpakaļejošiem datumiem (!) apstrīdēja Rīgas pilsētas atbildīgo iestāžu izdotus dokumentus un tad izsludināja, ka Eihmanis, lūk, nākotnē esot gribējis to dzīvokli privatizēt. Aiz matiem pievilktais kriminālprocess iebrauca grāvī. Taisīja jaunu – lūk, dienesta stāvokli Juris esot gribējis izmantot. Pretīgi. Tāds liels paldies no pateicīgās tēvzemes tās uzticamajiem dēliem…

1998.gada vidus. Juris brauc mājās. Sāk reorganizācijas NBS štābā. Diemžēl tās iestrēgst. Iestrēgst savstarpējā sapratne starp augstākā ranga militārpersonām. Nekad neesmu juties tik slikti. Juris nevelk ! Un to redz no malas ! Mēs mēģinām karot, bet nesaprotam, ka vajag vienoties. Mēģinām reorganizēt, bet ar skolas diplomu jau nepietiek – vajag politisko atbalstu. Tas tiek meklēts. Un pēkšņi kā zibens spēriens ! Gunāram krimināllieta ! Viltojis augstskolas diplomu ! Kliba pīle vairs nespēj aizsargāt Juri pret politiskajām hiēnām. Zemessardzes Mīts – tā dienas ir skaitītas, Moris savu ir padarījis, Moris var iet. Kādu rītu Juris saka, ka viņam brūk virsū par dzīvokli. Nu un kas tad tur ? Uz ielas jādzīvo? Militārā etiķete liek pieņemt aizjūras ģenerāļus neformālos apstākļos – militāristiem nav tādu reprezentācijas naudu kā ministrijā – vai tās divas ekstras – parkets un koka iekšdurvis ir noziegums ?! Tik masīvu preses un TV uzbrukumu Jurim mēs nespējam pat saprast. Pēc nedēļas redzam, ka uzbrukums neatslābst. Jundzis šajā lietā izrādās vājš, Ģirts un Co pat degunu neizbāž,pēc kāda laika Augstākais Virspavēlnieks Rumpītis arī nošļūk. Juris ir prom. Aizkars aizveras. Visai drīz Ģirts kļūst par aizsardzības ministru. Diemžēl.

Mans riebums pēc visa, kas piedzīvots pēdējos gados, ir tik liels, ka uzrakstu atlūgumu. Jūtos arī atbildīgs par rezultātu. Raimonds formāli paraud, bet laiž. Meitenes personāldaļa nesaprot, kāpēc smaidu – patiešām, jūtos kā izkāpis no baisa katla.

Paies gadi, kamēr stresa līmenis normalizēsies un ļaus saprast, ka „hapy end” ir tikai pasakās un ziepju operās. Zaldātam ir jāprot sakost zobus, turēt muti un – kalpot tālāk.

Pēcvārds. Kaut kur Rīgā dzīvo Juris. Daudzus gadus viņš ir centies izprast, kā politiķi var tik ciniski savus zaldātus izmest miskastē. Likt maksāt par citu savārītām kļūdām. Un nekad nemaksāt par savām.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: