Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija.

Valērijs Valdmanis,

Biedrības “Grupa A” biedrs

Ogrē, 02.07.2011

Nacionālā identitāte un sabiedrības integrācija.

  1. Problēmas.

Nacionālā identitāte nacionālā valstī – pašlaik Latvijā neviennozīmīgi saprasts un nepareizi „tulkots” jēdziens. Patiesībā skaidrs, ka tas attiecas uz latviešiem Latvijā, bet pēdējos divdesmit gados, pārsvarā liberālisma politikas spaidos, tiek mēģināts mākslīgi veidot, t.s., Latvijas „latvijiešu” nāciju, mēģinot saplūdināt, mākslīgi sajaukt milzīgo migrantu (faktiski civilokupantu un kolonistu) un viņu pēcteču masu ar latviešiem, veidojot Latviju pēc ASV ģīmja un līdzības. ASV nav svarīgi, kas tu esi, bet gan cik ātri spēj kļūt par amerikāni. Šajā procesā diemžēl netiešs un nereti arī tiešs ir ASV un Kanādas emigrācijas latviešu atbalsts. Veidojot mākslīgo tautu (?), kas aplami tiek saukta par „integrāciju tolerances atmosfērā”, veidojas paradoksāla situācija-, t.s., integrācija vienmēr notiek par labu cittautiešiem, liekot latviešiem savā zemē pierauties, klusināt savu „nacionālismu”, kauninot katru latvieša vēlmi pēc savas nacionālās zemes, kura ir vienīgais un galīgais latviešu patvērums un nācijas uzplaukuma vieta. Nevienā citā pasaules nostūrī latviešiem nav lemts uzplaukt un attīstīties kā nācijai. Latviešiem tiek lūgts (?) samazināt, sašaurināt savas nacionālās intereses, būt tolerantiem (cik derdzīgs ir šis jēdziens- prasība, attiecinot to uz nelielu izmirstošu nāciju…) lai, maigi sakot, „neapbēdinātu” citas nacionalitātes cilvēkus, kas dzīvo Latvijā…tanī pat laikā būtiski samazinot pašu latviešu vajadzības un iespējas.

Augstāk minētā problēma, cieši saistīta ar citu- tīras, skaidras un nesakropļotas latviešu valodas vietā pašreizējā „latvijiešu” radīšanas procesā, valodas, mediju telpa un kultūras vide ir piesāņota ar neizprotamu valodu sajaukumu un pat citas valodas dominēšanu Latvijā.. Piemēram, TV reklāmā „O-karte”, jaunieši savā starpā sarunājas katrs sava valodā- latvieši- latviski un krieviski runājošie – krieviski- abi saprotas, lai gan katrs runā savā valodā, un visi šķiet ir apmierināti ar absurdo situāciju. Ja ar šādu lingvistisko kroplību kāds saprot integrāciju, tad viņš rūgti maldās!

Absurdās situācijas kalngals ir nesen pieņemtie normatīvie akti, kas neļautu diskriminēt darba tirgū latviešus (Latvijā !!!), kuri nezina krievu valodu. Tātad latviešu valodas diskriminācija Latvijā ir problēma, kuru netieši spiesti atzīt arī ierēdņi un politiskie darboņi (nepiedienīgi attiecināt jēdzienu politiķis uz cilvēku grupu, kuri pēc būtības ir darboņi)

Faktiski mēs varam runāt par būtisku problēmu- latviešu valodai Latvijā ir tikai de jure statuss, tanī pat laikā de facto tā nav.

Latviešu valodas vide ir sakropļota- lielveikalos nemitīgās reklāmas krievu valodā, ļoti nomācošs ir krievu valodas pārsvars Latvijas TV kanālos, pie tam jāatzīst, ka tikai viens kanāls atturīgi, bet kaut cik mēģina laipot uz zināmas neitralitātes (nav runa pat par lojalitāti!) robežas, pārējie atklāti vai maskēti runā par sliktajiem latviešiem Latvijā un, t.s., krievu vai krieviski runājošo it kā diskrimināciju…Tajā pat laikā krievu valodā Latvijā neskan neviena oficiāla un godīga informācija un problēmraidījumi, kas paustu latviešu nacionālās intereses un vēlmes, stāstītu par Latvijas vēsturi, kas būtu pretstats Kremļa diktētajām vēstures versijām, kuras savukārt gūst vērienīgu atbalstu migrantos šeit, Latvijā. Neatkarības 20 gados, faktiski nekas nav izdarīts, lai veicinātu lielās, Latvijai nelojālās migrantu masas aizbraukšanu no Latvijas, lai nostiprinātu latviešu valodas statusu. Netiek atklāti runāts par okupantiem, civilokupantiem un vienkārši kolonistiem, kuri joprojām dzīvo Latvijā, pieprasot sev tiesības, kuras tiem nepienākas. Diemžēl nākas atzīt, ka ir divas paralēlas Latvijas– latviešu un, t.s., krieviskā. Ikviens latviešu mēģinājums pateikt, ka ir tikai viena Latvija, tiek uztverts ļoti slimīgi- nevien no Maskavai lojālajiem politzētajiem krieviem, bet arī no Briseles ierēdņu puses, kā arī no pašmāju liberāļiem un bijušajiem komunistu nomeklatūras darbiniekiem, kuri daudzos gadījumos joprojām ir pie varas vai ar ietekmi. Piemēram, Komunistiskās partijas Ventspils pirmais sekretārs un vēlāk izpildkomitejas priekšsēdētājs – Aivars Lembergs. Tās pašas partijas pirmais sekretārs un vēlāk Rīgas Izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks, Valmieras Izpildkomitejas priekšsēdētājs Andris Bērziņš…Esošajos apstākļos ir jārunā par latviešu diskrimināciju Latvijā.

Demogrāfiskā situācija Latvijā ir izteikti negatīva. Dzimstība nevien nepārsniedz mirstību, bet tā ir sasniegusi kritiski zemu līmeni- aptuveni 10 000 jaundzimušo gadā. Valsts politika ir vērsta uz to, lai dzimstība samazinātos vēl vairāk. Tiek darīts viss, lai latviešiem būtu grūti nevien veidot ģimenes, bet arī audzināt bērnus. Par četriem nepieciešamajiem bērniem, lai Latvijas demogrāfija kaut stabilizētos pat netiek runāts.

Globālās krīzes sekas radījušas vēl vienu un šobrīd ļoti būtisku problēmu- Latviju masveidā atstāj latvieši- emigrācijas jaunais vilnis- ekonomiskā emigrācija. Nepieskaroties globālās krīzes iespējamiem iemesliem un tās īpaši smago seku patiesajiem iemesliem Latvijā, jāatzīst, ka jau tā nelabvelīgā demogrāfiskā situācija pasliktinās, jo Latviju atstāj pārsvarā jauni, nevien darbaspējīgi, bet arī fertilā vecuma cilvēki, tas nozīmē, ka Latvijā emigrācijas dēļ nepiedzimst būtisks skaits cilvēku. Jāatzīst, ka šie cilvēki savu Dzimteni pamet ekonomisku apsvērumu dēļ- pārsvarā tas ir bezdarbs. Tādēļ jo dīvaina ir dažu „ekonomistu”, biznesa cilvēku izteikumi, ka mums jau tā kā būtu jāieved darbaspēks… Tas ir neizprotami- Latvijā nav darba latviešiem, bet sveštautiešiem tas atrastos??!! Tātad varam runāt par latviešu nācijas faktisku bojāeju.

  1. Konstatējošā daļa.

1/ Latviešu nācija Latvijā ir uz iznīcības robežas. Krasi samazinājusies dzimstība, ir milzīga un, piedevām, skaitliski neapzināta emigrācija. Valdība un Saeima valstī, kuras pamatnācija iespējams nesasniedz vairs pat 1,5 miljonus, vienaldzīgi noskatās, kā Latviju pamet vismaz 200 000 cilvēku (pēc ļoti aptuvenām un, protams, oficiālām prognozēm, neoficiālie dati ir lielāki…)

2/ Latviešu valdai Latvijā nav valsts vaoldas statusa de facto

3/ Izglītība Latvijā ir dezintegrēta

4/ Ļoti lielais imigrantu (faktiski okupantu, civilokupantu un kolonistu) skaits latvijā netiek reglamentēts un regulēts, nav izveidota plānveida programma šo cilvēku r e i n t e g r ā c i j a i viņu etniskajās dzimtenēs.

5/ Latvijā nav izveidota integrācijas kvota- to cilvēku daudzums, ko latvieši kā nācija spēj integrēt, nekaitējot pašiem sev. Tā vietā liberālpolitiķi piedāvā dažādas asimilācijas programmas, kuras vedina uz jau minētās mākslīgās „latvijiešu” nācijas radīšanu. Lieli nopelni šajā procesā ir eksprezidentei V.Vīķei- Freibergai.

6/ Imigrācijas kvota ļautu pateikt sev un citiem, ka Latvija šobrīd ir slēgta valsts, kas nevēlas aicināt pie sevis cittautiešus, jo patiesībā mums ir pietiekams skaits esošo imigrantu, ko reintegrēt un, iespējams, nelielu daļu arī integrēt. Ja pieņemam, ka kvota varētu būt aptuveni 500 cilvēku gadā, tad mēs šo kvotu rindu esam aizpildījuši daudzus gadus uz priekšu. Pat, ja mēs sekmīgi reintegrējam daļu esošo cittautiešu un viņi dodas prom no Latvijas, atlikušo skaits ir pietiekami liels, lai mēs atteiktu ikvienam mēģinājumam pie mums izmitināt, piemēram, kurdu,Lībijas, vai etiopiešu bēgļus.

Latviešu nācijas sekmīgas attīstības un uzplaukuma pamats ir nevis liberālisma diktēta integrācija, bet gan sveštautiešu reintegrācija viņu etniskajās dzimtenēs, veicinot viņu aizbraukšanu no Latvijas!

3. Vīzija

Neatkliekami apturēt latviešu nācijas bojāeju. Veicināt tās demogrāfijas stabilizāciju un radīt priekšnoteikumu tās attīstībai un uzplaukumam.

Mērķis

  1. Jāatjauno latviešu īpatsvars Latvijā.

Nepieciešams, lai tas pārredzamā nākotnē sasniegtu vismaz 70- 75% un tuvā perspektīvā pārsniegtu 80% no kopējā Latvijas iedzīvotaju skaita. Ja tas netiek sasniegts pārredzamā laika periodā – 15- 20 gados, ir nepieciešams veikt izmaiņas, pirmkārt, Satversmē, kuras garantētu Latviju tikai kā LATVIEŠU valsti, t.sk., Satversmes 1. punkts, kā arī izmaiņas citis juridiskajos dokumentos. Tas ir jāizdara steidzami, kamēr elektorāts pārsvarā ir latvieši. Pretējā gadījumā elektorātam, piemēram, pārkrievojoties, var rasties apstākļi, kad kādam rodas vēlme iediobināt valstī vēl kādu valsts valodu un veicināt vēl straujāku latviešu nācijas bojāeju.

Izglītība valsts skolās ir tikai latviešu valodā

Pirmkārt ir jāatbalsta latviešu ģimenes un latviešu dzimstība

Skaidri jādefinē mazākumtautību, nacionālo, etnisko un etnogrāfisko grupu jēdzieni, lai izbeigtu

iespējamu cittautiešu mēģinājumus pieprasīt sev tiesības un iespējas, kuras tiem nepienākas, bet, kuras mēs savas tumsonības vadīti paši gribam tiem piešķirt. Piemēram, nacionālās grupas pārstāvim- Latvijas krievam, nav pat ko sapņot par krievu valodas, kā otras valsts valodas statusu, jo viņš NAV nacionālā minoritāte. Vienīgā nacionālā minoritāte Latvijā ir lībieši. Punkts.

Imigrants ir migrants. Pat vēl vairāk. Ja imigrants ir iebraucis okupācijas režīma apstākļos, tad viņš ir civilokupants vai kolonists. Un tā ir visas Eiropas problēma, kuru katra valsts risina atbilstoši savām prasībām un vajadzībām. Mēs to risināsim reintegrācijas procesā. Kolonistiem un okupantiem Latvija būs jāatstāj.

2. Integrācija un reintegrācija

Integrēt var tikai tos, kuri vēlas integrēties. Ja šis process nav abpusējs, tad mēs to uztveram kā Latvijai un latviešiem naidīgu un nelabvēlīgu attieksmi. Šādiem cilvēkiem ir divas iespējas, kas saistītas ar reintegrācijas politiku.

Ilgstošais variants- Latvija apstiprina integrācijas kvotu, nosaka reintegrācijas virzienus un veicina cittautiešu aizbraukšanu. Diemžēl daļēji jau mēģināts un nav īpaši efektīvs, jo ciitautieši nemaz nealkst atgriezties savā etniskajās dzimtenēs

Ātrais variants- Latvija apstiprina integrācijas kvotu, pasludina pārejas periodu, piemēŗam 5 vai 10 gadus un paziņo, ka pēc šī perioda beigām visiem nepilsoņiem Latvija būs jāatstāj. Vienkāršākais sākotnējais paņēmiens- atņemt nepilsoņiem (lasi, migrantiem) ilgstošas uzturēšanās atļaujas. Pielīdzinot viņus termiņatļauju saņemošajiem cittautiešiem. Faktiski likvidējot muļķīgo jēdzienu nepilsoņi.

Nedrīkst atbalstīt migrantu vienkopus dzīvošanu noteiktā teritorijā. Tas nozīmē, ka valstij ir jādara viss, lai cittautieši nevarētu veidot komūnas (China town), vai kā citādi, apdzīvojot konkrētu apvidu, tādejādi mēģinot cerēt uz autonomiju u.tml. Labākais piemērs ir Latvijas lauki un mazpilsētas. Tur dzīvojošie krievi un citu tautību cilveki, nevien teicami, tekoši runā latviski, bet arī labi izprot latviešus, Latvijas vēsturi un esošās problēmas. Tas viss tikai tāpēc, ka viņi dzīvo starp latviešiem, latviskā vidē. Šāda pieredze, starp citu ir arī Šveicei. Ja lielajās pilsētās pagaidam tas neizskatās iespējams, tad tieši tas ir pamats integrācijas kvotas lieluma noteikšanai un reintegrācijas procesa plānošanai.

Latvija var palikt Eiropas Savienībā tik ilgi, cik tas reāli neapdraud latviešu tautu. Pieaugot liberalizācijas radītajiem draudiem, arvien vairāk sarūkot latviešu nācijai, mēs paturam tiesības izstāties no ES. Mēs nevaram uzpurēt savu tautu uz kosmopolītiskā liberālisma altāra

Pamatnācija izlemj cik un kādi integrācijas apmēri Latvijā ir iespējami. Par imigrācijas apmēriem mēs tuvāko 50 gadu laikā nevaram runāt, jo tikai sekmīgi attīstot sveštautiešu reintegrāciju (faktiski veicinot migrantu aizbraukšanu) mēs varam pie šī jautājuma atgriezties ātrāk.

Ar cieņu, Valērijs Valdmanis

Labots un papildināts Rīgā, 12.07.2011

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: