Augusta pučs un dzīvnieku fermas darbība.

Augusta pučs un dzīvnieku fermas darbība.

Ar lielām pūlēm tomēr sāku rakstīt. Par ko? Par īso ceļu no 1991.gada Barikādēm līdz tā paša gada augusta pučam, kurš uzdāvināja ne visai īstu neatkarību Latvijai. Daudzi saka, ka ja 1991.gada augusta pučs Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) būtu ildzis nevis trīs dienas, bet gan vēl vismaz trīs dienas, tad politiskā skatuve un tās aktieri būtu pavisam citi. Vai Latvijai labvēlīgāki? Domāju gan, ka jā. Vismaz mazāk valsts varā būtu palikuši tie, kas organizēja un realizēja Latvijas okupāciju, kolonizāciju un rusifikāciju. Augusta puča dienās viņi sameklēja noslēptās, nesaplēstās komunistiskās partijas biedru kartes, lai kārtējo reizi nodotu, pārdotu un muļķotu, muļķotu un vēlreiz muļķotu. Diemžēl, mazliet pietrūka, lai šie mēsli visi uzpeldētu un vairs neradītu tautai šaubas par to, kas ir kas.

Vēl nav ievēlēti tautas priekšstāvji, jo Augstākās Padomes (AP) deputāti sevi dēvē par tautas kalpiem. Kā tad atbilst “tautas kalpu” vārdi viņu darbiem? Varbūt tiešām noticis brīnums un vakardienas cilvēki pārtapuši nesavtīgos brīvības cīnītājos? Mēs taču viņiem tā ticējām… Taču pārbaudījumu ar varu un naudu viņi neiztur. Runāt par ideāliem viņi iemācījušies kompartijā un turpat iemācījušies nodot tos.

Latvijas Tautas frontes (LTF) frakcijas deputātiem un opozīcijai bija vienots viedoklis “sadalot” deficītu – 40 automobīļus īsi pirms cenu divkāršas paaugstināšanas aprīlī. Interesanti atcerēties dažu deputātu izteikumus pirms Latvijas Republikas (LR) AP vēlēšanām.

– Varā jānokļūst jauniem cilvēkiem, lai tauta noticētu, ka sāksies kādas izmaiņas.- Guntis Grūbe,”Atmoda” 13.03.1990.

– Vai spēsim savu garantēto nabadzību nomainīt ar iespējamu labklājību? – Jānis Krūmiņš, “Atmoda” 13.03.1990.

– Mums jāpanāk, lai nerastos tāda sabiedrības polarizācija, kura radītu jaunu neapmierināto slāni un jaunu revolūciju. – Druvis Skulte,”Atmoda” 13.02.1990.

Vienīgais, kurš atteicās no automobīļa bija LR AP priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Izraksts no LR AP pastāvīgās pakalpojumu un tirdzniecības komisijas 1991.gada 22.marta lēmuma “Par vieglo automašīnu sadali iegādei par personīgiem līdzekļiem.”:

Vārds Uzvārds

a/m marka

Vārds uzvārds

a/m marka

1. Ivars Caune

VAZ-21063

21. Arvīds Ulme

VAZ-21063

2. Andris Līgotnis

VAZ-21063

22. Raimonds Krūmiņš

VAZ-2108

3. Juris Cibulis

ZAZ- 1102

23. Anna Seile

M-21412

4. Dainis Vanags

ZAZ-1102

24. Einars Repše

VAZ-21063

5. Druvis Skulte

VAZ-2104

25. Pēteris Simsons

VAZ-2104

6. Jānis Kinna

VAZ-2107

26. Juris Celmiņš

VAZ-2105

7. Stefans Rāzna

VAZ-2104

27. Vilis Seleckis

VAZ-21063

8. Brigita Zeltkalne

M-21412

28. Alfrēds Čepānis

VAZ-21063

9. Egils Jurševics

M-21412

29. Andrejs Krastiņš

VAZ-21063

10. Marija Kārkla

VAZ-2108

30. Jānis Dinevičs

VAZ-21063

11. Filips Stroganovs

VAZ-21063

31. Ziedonis Ziediņš

VAZ-21063

12. Eduards Berklavs

VAZ-21063

32. Edmunds Krastiņš

VAZ-2105

13. Jānis Gavars

VAZ-21063

33. Ilmārs Geige

VAZ-2108

14. Valdis Šteins

VAZ-21063

34. Artūrs Punovskis

VAZ-21063

15. Eriks Zaķis

VAZ-2105

35. Eduards Aboltiņš

VAZ-2107

16. Guntis Grūbe

VAZ-2107

36. Grigorijs Morozļi

VAZ-2105

17. Valentīna Zeile

VAZ-2108

37. Oļegs Sčipcovs

VAZ-21063

18. Antons Seiksts

VAZ-2108

38. Oļegs Batarevskis

VAZ-2104

19. Artūrs Kodoliņš

VAZ-2195

39. Jānis Krūmiņš

M-2141

20. Jānis Vaivads

VAZ-2104

40. Staņislavs Buka

VAZ-21063

Komisijas priekšsēdētājs A.Čepānis

Komisijas sekretārs E.Krūmiņš

Pēc tam, kad paši sev “izredzētie” bija piešķīruši nevērtīgos (tai laikā gan tas bija superdeficīts) PSRS ražotos automobīļus, viņi steidza sevi apbalvot ar Latvijas Republikas augstāko apbalvojumu – Trīszvaigžņu ordeni tā pielīdzinot to PSRS ražotajam automobīlim “Zaporožec”, nodrošināt vecumdienas ar speciālu pensiju 80% apmērā no turpmāko Saeimu deputātu algas. Barikāžu briesmas bija pārdzīvotas un Džordža Orvela “Dzīvnieku ferma” uzsāka savu uzvaras gājienu Latvijā ģeometriskās progresijas ātrumā. Visi mēģinājumi apturēt vai vismaz ierobežot šo procesu, kuru vēlāk nosauca par valsts nozagšanu, cieta neveiksmi.

25.01.1991. Jūrmalas LTF grupu pārstāvju neizpratne par LR AP deputātes Veltas Čebotarenokas neinformētību (!) par jūrmalnieku dalību Barikādēs. Sanāksme Jūrmalas mūzikas skolā. To vada Dainis Urbanovičs un tiek pārrunāta Jūrmalas LTF grupu dalība Barikādēs kā arī to turpmākā darbība.

30.01.1991. LTF valdes sēde

01.02.1991. PSRS armijas un milicijas kopīgā patrulēšana.

10.02.1991. LTF Dome par referendumu.

03.03.1991. Vislatvijas aptaujas diena “Vai jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latviju.”

11.03.1991. Lietuvas neatkarības atjaunošanas gadadienas pasākumi Viļņā. LTF pārstāv R.Milbergs, Dz.Rasnačs, D.Blagoveščenska un Ingrīda Šmite. Brauciens uz Viļņu LTF mikroautobusā VW. Vienu runu saku no Sajūdis balkona un otru laukumā pie Lietuvas AP.

16.03.1991. Brāļu kapos pieminam leģionārus. Pārliecinošu runu saka LR AP deputāts Odisejs Kostanda.

18.03.1991. LTF valdes lēmums “Par ieteikumiem tautas aizsardzības sistēmas izveidei”. Lēmums kategoriski noraidīja priekšlikumus organizēt militāru, pusmilitāru vai kādu citu bruņotu formējumu veidošanu LTF sastāvā, atzīstot to tikai kā valsts iestāžu funkciju. Latvijas armijas, policijas, pašaizsardzības spēku veidošanas koncepcijas izstrādi uzticēt darba grupai sekojošā sastāvā: Odisejs Kostanda, Juris Dobelis, Ainārs Bašķis, Jānis Baškers, Romualds Ražuks, Jānis Dinevičs, Ivars Redisons, Juris Strīpnieks, Roberts Milbergs, Ilze Cielava, Viktors Stepermanis, Pēteris Galejs, Ivars Kalviņš, Austris Ozols, Gunārs Krauze, Ilmārs Ančāns, Francis Justs.

30.03.1991. Līgatnē sanāk Baltijas padome. Godmanis, Ivāns, Skapars, Dinēvičs, Landsberģis, Savisārs. No LTF Ražuks, Redisons, Cielava, Ruško, Augstkalns, Lukaižis, Milbergs un Ingrīda Šmite. Tiek parakstīts komunikē par vienotību cīņā par Baltijas valstu neatkarību. Vakarā, Turaidas pils kamīna apdūmota, LTF valde neformālā sanāksmē spriež par tuvo un arī tālo nākotni.

02.04.1991. LTF valdes paziņojums par Barikādēm. Protestējot pret valdības nespēju nodrošināt stratēģiski svarīgo objektu apsardzību , LTF valde turpmāko tautas piedalīšanos objektu apsardzē uzskata par bezjēdzīgu un noņem no sevis atbildību par šo objektu tālāko likteni. Godmaņa valdībai acīmredzot ir citas intereses.

16.04.1991. LTF valdes aicinājums. LTF valde konstatē, ka notiek pastiprināta Latvijas nacionālās bagātības izsaimniekošana. Negaidot likumu par valsts īpašuma konversiju, plaši ir izvērsusies haotiska, nelikumīga valsts īpašuma privatizācija. Lai praktiski risinātu problēmas, kuras saistītas ar Latvijas nacionālās bagātības izsaimniekošanu, kas draud pārtraukt Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļu, LTF valde nolemj:

1) Izveidot LTF Domes darba grupu un ieteikt visām nodaļu apvienībām izveidot analoģiskas darba grupas.

2) Lai organizētu un koordinētu šo darba grupu darbību, izveidot štata vietu Latvijas Tautas frontes mītnes aparātā.

Jaunizveidoto amatu ieņem Ilvija Zvaigzne. LTF darba grupu uztic vadīt R.Milbergam un grupā darbību aktīvi un produktīvi, ar lielu atbildības sajūtu sāk Z.Teikmane, G.Ozoliņš, N.Avens, F.Justs, D.Arājs, O.Stefans,V.Stepermanis, I.Kliģeris, Z.Tikmanis, L.Zālamans. Pilnīgi visi materiāli un lietiskie pierādījumi, ar kuriem konstatēta virkne nelikumību jeb faktiska valsts izzagšana, tika nodoti izvērtēšanai LR valdībai, kuru vadīja Ivars Godmanis, un prokuratūrai, kuru vadīja Jānis Skrastiņš. Tur tie palika nekustīgi guļot arhīvos vai arī realizēti papīra smalcināšanas mašīnā…

18.04.1991. LTF aizsardzības komisijas sēdē tiek akceptēts Aināra Bašķa sastādītais valsts aizsardzības koncepcijas projekts un 19.aprīlī iesniegts Latvijas Augstākās Padomes Aizsardzības un Iekšlietu komisijā.

04.05.1991. Neatkarība ir turpat, kur bija pirms gada. Bankets restorāna “Rīga” lielajā zālē, ko rīko LR AP. Kad sarunā ar LR AP deputātiem izsaku savu noraidošo attieksmi un vilšanos par deputātus pazemojošo mantkāri, man atbild, ka es to visu uztverot pārāk nopietni…

05.05.1991. Demokrātisko organizāciju un partiju Paziņojums par plašu demokrātisko organizāciju līdzdalību likumdošanas procesā.

25.05.1991. LTF valdes paziņojums. Latvijas iedzīvotāji! Ikvienam no mums ir jābūt gatavam aizstāvēt savu godu, savu ģimeni, savu sētu un visiem kopā savu valsti ar mūsu rīcībā esošiem nemilitārās aizsardzības līdzekļiem. Mūsu stāvokli sarežģī ne tikai pretinieku darbība, bet arī LR Augstākās Padomes un valdības līdzšinējā bezdarbība, jo nav izdarīti nepieciešamie secinājumi no janvāra notikumu pieredzes un nav izveidota reāla Latvijas valsts un tās iedzīvotāju aizsardzības sistēma. LTF nodaļām LTF valde iesaka atjaunot ārkārtējai situācijai atbilstošu koordinācijas centru darba režīmu, kāds tas bija janvārī.

28.05.1991. Likumīgo īpašnieku asociācijas 1.kongresa Rezolūcija par zemes reformas un īpašumu konversijas nelikumību Latvijas Repunlikā PSRS okupācijas apstākļos.

01.- 02.06.1991. LTF seminārs Jūrmalā, Lielupē, Zinību namā. Sešas darba grupas.

06.06.1991. LTF nedēļas laikraksts “ATMODA” Nr.22(136) – Uzturēt masu kā sociālo pasīvu, pietiekami neatraisīt to darbībai indivīdu līmenī, piedāvāt tiesības, neradot iespējas, varizejiski lietot demokrātijas un tirgus jēdzienus, palaižot laukā no varas “laboratorijām” tikai kroplas šo jēdzienu ēnas, – tas ir izdevīgi, nevis lai “atbrīvotos no komunistiskās ideoloģijas”, bet lai nodrošinātu mērķtiecīgu un pārdomātu šo ideoloģiju lietojošās varas kapitalizāciju. – Viktors Avotiņš.

18.06.1991. Brīvprātīgo vienību (BV) konference.

26.06.1991. Baltijas Padome lemj par Liesmojošo Baltijas ceļu 23.augustā. Priekšlikumu sagatavojusi LTF valde. Pamats atkal ir tautas vēsturiskā pieredze, kad, parādoties ienaidnieka draudiem, lai brīdinātu kaimiņus par tiem, uz augstākajiem pauguriem kūra ugunskurus.

20.07.1991. LTF Domes lēmums par tautas aizsardzību.

31.07.1991. LR Ministru Padomes lēmums Nr.198 “Par eksperimentu tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu mazo objektu privatizācijā”. Daļa “izredzēto” eksperimenta dalībnieku kļuva bagāti, taču daži izputēja.

31.07.1991. Medininku muitnieku slepkavība. Pārstāvu LTF muitnieku bērēs Antakalnes kapos.

13.08.1991. “Atmoda” raksts par kadru politiku.

17.08.1991. LTF Dome (otro reizi bez radiotranslācijas).

19.08.1991. Valsts apvērsums Maskavā. Manā darba vietā Rīgas Taksometru parkā uzreiz cits noskaņojums komunistiem – 1.daļas priekšniekam, čekistam P.Cernišovam, tā saucamās darba zinātniskās organizacijas inženieriem Perelšteinam un Jeļinam, uzņēmuma kompartijas organizācijas sekretāram Vorotņikovam, kuri pulcējušies pie vienīgā lapojošā koka uzņēmuma teritorijā, saukta par palmu, ļauni priecājas par omoniešu uzbrukumu LR policijas bāzei Grostonas ielā. Latvijas neatkarības ienaidnieki bija izveidojuši neparasti lielu mednieku organizāciju uzņēmumā un regulāri trenējušies Ādažu šautuvē… Omonieši ar bruņu transportu (BTR) jeb kaujas mašīnu izlauzuši bāzes vārtus, piekāvuši pāris tur palikušos darbiniekus un atbilstoši saviem “tikumiem” izlaupījuši. LR 1.policijas bataljona komandieris Juris Vectirāns un viņa kaujinieki “atradās” tikai 21.augustā, kad Maskavā pučs bija beidzies. Arī 20.augustā ar AP deputātes un finanšu komisijas priekšsēdētājas Valentīnas Zeiles “svētību” no bankas izņemtā visa bataljonam paredzētā nauda itkā tikusi izmaksāta bataljona karavīriem. Tā apgalvo Vectirāns.

20.08.1991. Mītiņš pie Arsenāla. Tauta sanākusi uzklausīt jaunāko informāciju. Runājam no kravas auto platformas. Pa Valdemāra ielu aizbrauc OMON kaujinieki ar kaujas bruņumašīnām BTR. Virs tām plīvo PSRS un LPSR karogi un omonieši izkliedz dažādus saukļus un krievu lamuvārdus. Tikai vēlāk uzzināsim, ka viņi brauca demolēt un izlaupīt darbu uzsākušo LR policijas skolu. Redzot sadrūmušās sejas nolemju uzrunāt cilvēkus atgādinot, ka mēs esam Sprīdīša tauta, bet Sprīdītis spēja pieveikt milzi Lutausi tikai nemitīgi to dancinot. Aicinu visiem nodziedāt tautas dziesmu “Strauja, strauja upe tecēj…” Garastāvoklis mainās un atkal tā ir neatkarīga tauta, kura savu brīvību vairs nevienam neatdos. Rīt jāsāk politisko streiku. Atgādinām par 23.augustā LTF, Sajūdis un Rahvarinne organizēto Liesmojošo Baltijas ceļu. Neraugoties uz situācijas neparedzamo attīstību, Baltijas triju valstu tautas pulcēsies pie iedegtiem ugunskuriem, lai apliecinātu savu nesalaužamo gribu atgūt neatkarību.

20.-21.08.1991. Par politisko streiku. Nakts D.Blagoveščenskas dzīvoklī. LR AP ēkā atrodas tikai divi deputāti Škapars un Ivāns. Kas organizēs paziņoto vispārējo ģenerālstreiku? Pie valdības vadītāja Godmaņa krievu ģenerāļi. Latvija uz brīdi palikusi bez lemtspējīgas valdības… Kārlis Ulmanis 1940.gadā vismaz aicināja tautu palikt savās vietās, jo viņš palikšot savā vietā. Tagad neviens neko neaicina un nekur nav atrodams. Ministriju atbildīgie dežuranti atbild, ka ministri nav sazvanāmi. Nodevība​? Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nomenklatūra meklē noslēptās kompartijas biedru kartes… Diemžēl arī LTF nebija veidota kā varas realizācijas organizācija antiapvērsuma veikšanai… Nolemjam, ka LTF grupas organizēs autobusu, trolejbusu un tramvaju satiksmes apturēšanu. Darbosies tikai taksometri, lai būtu iespējas nokļūt darbā maizes cepējiem, mediķiem un citu neatliekamu darbu darītājiem. Un tikai plkst.02:30 Ražukam beidzot izdodas sazvanīt Godmani. Pēc sarunas nolemjam doties katrs uz savu “drošo” vietu, mana drošā vieta izrādās ir taksometru stāvvieta Rīgas dzelzceļa stacijas laukumā. Tiksimies atkal plkst.18.00 pie Arsenāla. Naktī kļuva skaidrs, ka pučs Maskavā izgāzies. Rīgā tramvaji, trolejbusi un autobusi no rīta stāvēja pilsētas ielās, pieturvietās un garāžās. Paldies cilvēkiem, kuri to paveica! Un tomēr. Ja pučs turpinātos vēl vismaz pāris dienas, tad šodien uz politiskās skatuves Latvijā būtu pavisam citi cilvēki un arī nākošie divdesmit gadi veidotos savādāk.

Te vietā citēt LR AP priekšsēdētāja A.Gorbunova atmiņas: “Bija skaidri redzams, ka vecā AP apsardze, kas bija komplektēta no miličiem, negrasījās stāties pretī OMON. Lauku rajonu miličus ilgāku laiku piesaistīt AP apsardzei arī nebija iespējams. Tas radīja Augstākajā Padomē ļoti nervozu situāciju. Tāpēc labprāt piekritu, ka Vectirāna bataljons pārņem Augstākās Padomes apsardzi. Bataljons ieradās praktiski neapbruņots. Iekšlietu ministrija atteicās izsniegt tam automātus, jo tad tie būtu jāatņem lauku rajoniem, kā to apgalvoja ministra vietnieks Z.Indrikovs. Pieprasīju VDK izsniegt Vectirāna bataljonam 20 automātus. Līdz ar to AP sāka apsargāt profesionāli un reizē patriotiski noskaņoti cilvēki.”

Un lūk, kā šo situāciju atcerās Iekslietu Ministra vietnieks Z.Indrikovs: “[..]…es pieņēmu lēmumu nodot visus Iekšlietu Ministrijas (IeM) rīcībā esošos ieročus (centrālā aparāta, jo viņi tika saglabāti no OMON vienības un desantniekiem) J.Vectirāna vienībai, lai tiktu izpildīts Aizsardzības padomes lēmums (A.Vaznis tai laikā atradās Maskavā). Tas bija pirmais un arī vienīgais gadījums, kad tiku uzaicināts uz šo padomes sēdi. Pēc pavēles izpildīšanas iesniedzu I.Godmanim atlūgumu. Atlūguma pamatā bija arī Aizsardzības padomes paziņojums milicijas sevišķajai vienībai (būtībā – indulgence). Valdības nenoteiktība 20.augustā par Iekšlietu ministra pagaidu pienākumu pildīšanu (ar I.Godmaņa mutisku rīkojumu naktī uz 20.augustu ministra pienākumu pildīšana tika uzticēta P.Jekimovam, pats viņš par to 20.augustā nosūtīja telegrammu uz vietām. Valdības 20.augusta rīta un vakara sēdēs tika stādīts jautājums par šīs telegrammas atsaukšanu, bet tāds lēmums netika pieņemts). Tikai 21.augusta rīta sēdē tika dota piekrišana, ka ministra pienākumi jāpilda man.”

Atceras A.Bunka: “19.augustā valdība ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu par bruņotas pretestības neizrādīšanu PSRS bruņotajiem spēkiem. Baltijas Kara apgabala (BKA) pavēlnieks Kuzmins brīdināja, ka nekādu barikāžu celšanu nepieļaus un ceļi ap Rīgu būs bloķēti. Valdība pieņēma lēmumu par nepakļaušanos jebkādiem GKčP (mana piezīme: Arkārtējā stāvokļa komitejas) rīkojumiem. Rubiks televīzijā draudēja ar izrēķināšanos. Latvijas Tautas frontes paziņojumā ar D.Ivāna kunga vārdiem izskanēja, ka apvērsums noticis kaimiņvalstī un uz Latviju neattiecas. 22.augustā parādījās Vectirāna kungs un paziņoja, ka viņam uzdots veidot Augstākās Padomes apsardzes dienestu.”

T.Jundzis: “Būtībā valdība tikpat kā nekā neizdarīja aizsardzības veidošanai līdz 1991.gada augustam. 19.augusta rītā ap dienas vidu mani sazvanīja Ministru Padomes padomnieks un apjautājās kāds ir mans viedoklis, ko darīt ar J.Vectirāna vadīto bataljonu, kurš dislocējās Grostonas ielā. Teicu, ka bataljons nekavējoties ar visu bruņojumu jāizved ārpus pilsētas un lūdzu, lai to dara zināmu Aloizam Vaznim un Ivaram Godmanim. Jāpiezīmē, ka A.Vazni šajās dienās nebija iespējams atrast un nācās uzklausīt mīklainus paskaidrojumus par viņa prombūtni. Arī Aizsardzības padome nedarbojās.”

K.Līcis: “Sākoties augusta notikumiem, ārzemēs atradās J.Āboltiņš, bet jau 22.augustā viņš piedalījās valdības sēdē. Komentēt A.Važņa nepiedalīšanos augusta sēdēs nevaru, jo Iekšlietu ministra darbību noteica Valsts aizsardzības padomes un premjera līmenī. Sīkāk informēti par to netikām. Līdzīgi neko nezinu arī par J.Jurkāna komandējumiem augustā.”

A.Vaznis: “19.augusta rītā pēc plkst.7-iem man uz dzīves vietu piezvanīja 1.vietnieks Zenons Indrikovs un pateica, ka pa radio “Majaks” esot paziņots par to, ka varu pārņēmusi visā valstī Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja ar Janajevu priekšgalā. Devos uz darbu Iekšliwtu ministrijā, no kurienes piezvanīju uz Ministru Padomi. Tiku uzaicināts 9.00 uz Ministru Padomes sēdi. Sēdi vadīja MP pr-js Godmanis. No Ministru kabineta locekļiem sēdē nebija ieradusies Prūsis, Jurkāns, Aboltiņš, Piebalgs, Gēģeris un Videnieks, kuri bija komandējumā vai atvaļinājumā. Sēde ilga tikai pusstundu, tajā tika apspriests stavoklis.Tika nolemts nepadoties panikai, vākt informāciju kurš kā var un no jauna ierasties Ministru Padomē plkst.16.00. Plkst.14.07.pa Latvijas televīziju AP pr-js Gorbunovs sniedza paziņojumu par to, ka Latvijas Republikas Augstākā Padome, Ministru Padome un pašvaldības kontrolē situāciju republikā un turpina savu darbību. Ja kādi ārēji spēki traucēs to darīt un mēģinās nodot varu jebkādiem nelikumīgiem formējumiem, Augstākā Padome un Ministru Padome ir aicinājušas Latvijas iedzīvotājus saglabāt mieru un sabiedrisko kārtību. 21.augusta pēcpusdienā Ministru Padomē ieradās arī patruļdienesta bataljona komandieris Vectirāns, kuram liku priekšā pastiprinat stratēģiski svarīgo objektu apsardzi. Taču Vectirāns paziņoja, ka viņam visi cilveki izklīduši kur kurais, ka viņam vajadzīgs ilgs laiks, lai tos atrastu un savāktu, ka viņam nav transporta un nav ieroču, ka visus ieročus esot paņēmuši omonieši un desantnieki. Puča dienās bataljona vadība izņēma no bankas 636 329 rbļ., atstājot uz rēķina tikai 99 kapeikas. Nav skaidrības par šīs naudas izlietojumu.”

23.08.1991. Aizdomīgi viegla uzvara. Liesmojošais Baltijas ceļš liesmo! Ugunskuru ķēde kārtējo reizi apliecina Baltijas tautu vienotību ceļā uz neatkarību.

Tāda ir notikumu hronoloģija un tādas ir atbildīgo valsts amatpersonu atmiņas un vērtējumi par savu rīcību 1991.gada augusta puča dienās. Pretrunīgas, nesaprotamas, haotiskas. LR AP un MP nebija spējīgas rīkoties, lai nosargātu tik trauslo, pavisam nesen iesākto neatkarības atjaunošanas ceļu. Pēc 20 gadiem izrādās, ka visi “varoņi” bijuši mežos un organizējušies militārai un nemilitārai cīņai par Latvijas neatkarību… Viss protams izšķīrās Maskavā. Laikam jau tieši tāpēc, pat pēc 20 faktiskās neatkarības gadiem, mēs esam tur, kur esam.

2011.gada 19.augustā, Jūrmalā

Roberts Milbergs

Advertisements