Indulis Ronis. Baltijas jaunās brīvības cīņas Latvijā. Fragments

1993.gada  28.jūlijā  Ministru  padomes  priekšsēdētāja  I.Godmaņa  palīdze  Ilze  Cielava  uzrakstīja  savu  vērtējumu  par  1991.gada  janvāra  notikumiem  5.Saeimas  Izmeklēšanas  komisijai  Latvijas  Republikas  Augstākās  Padomes  un  Ministru  Padomes  darbības  izvērtēšanai.  I.Cielavas  kundze,  kā  LTF  valdes  locekle    un  Godmaņa  palīdze,  koordinējusi   valdības  objektu  apsardzi.  Par  barikāžu  ideju  izplūdušā  veidā  runājuši  valdības  apsardzes  priekšnieka  Andra  Bunkas  kabinetā,  pēc  tam   kuluāros  runāts  12.janvāra  LTF Domes  sēdes  pārtraukumā.  Taču  pat  pēc  I.Cielavas  kundzes  stāsta  reāla  darbība  sākusies   tikai  pēc  mītiņa  beigām  Daugavmalā,  kad  Ivars  Godmanis  ieaicinājis  I.Cielavu  savā  kabinetā  aprunāties  par  situāciju.  Tad  arī  I.Godmanis  uzdevis  satiksmes  ministram  J.Janovskim  un  lauksaimniecības  ministram  D.Ģēģerim,  saziņā  ar  LTF,  sūtīt  uz  Rīgu  smago  tehniku.  Ap  plkst.  18.-19.  vakarā    smagā  tehnika  sāka  ierasties  Rīgā  un  vairākos  lokos  ielenca  stratēģiski  nozīmīgākos  objektus. [61] Galvenais – tika  aizbarikādēti   tilti  un  galvenās  maģistrāles  desanta  karaspēka  gaidāmā  uzbrukuma  virzienos.

Būtībā  Rīgā  notika  tas  pats,  kas  1919.gadā  Bermonta  uzbrukuma  laikā –  tas  jau  iesniedzas  tautas  mentalitātes  jautājumā:  atkal  uzbrūk  Melnais  bruņinieks,  šoreiz  tikai  sarkanā  apmetnī  ar sarkano  piecstaru  zvaigzni  uz  pieres,  nu  kā  tad  es  tā  palikšu  malā…

Dosim  vārdu  diviem  māksliniekiem — Ievai  un  Jānim  Spalviņiem.  „Jānis. Varbūt  nav  nemaz  tik  daudz  cilvēku,  kuri  bija  nokļuvuši  tādā  situācijā,  kā  mēs. Apstākļu  spiesti,  atradāmies  aplenkumā.  Doma  laukums  bija  visu  notikumu  centrs.  Mūsu  darbnīca  tolaik  atradās  Tirgoņu  ielas  piektajā  namā.

Mums  nebija  citas  izvēles  kā  tikai  tā,  ka  nevar  palikt  malā.  Tas  bija  kaut  kas  cits  nekā  situācija,  kad  ģimenē  vai  kādam  draugam  ir  uzbrukusi  nelaime  vai  slimība  un  ir  jāiet  palīgā.  Tā  bija  traģiska  situācija  mums  visiem.  Zinu,  ka  uz  manifestāciju  krastmalā  bijām  aizgājuši  visi – mēs  ar  Ievu,  puikas  un  sievastēvs  Arvīds  bija  atbraucis  no  Jūrmalas.  Neizlaidām  no  rokām  radioaparātu,  jo  negribējās  nokavēt  nevienu  jaunāko  ziņu.

Pa  darbnīcas  logu  varēja  redzēt,  kā  vienā  naktī  pārvērtās  Vecrīga.  Vispirms  bija  daži  betona  bloki,  kāda  mašīna,  līdz  tas  izauga  par  nepārvaramu  šķērsli.  Laukums  uzbūrās  vienā  mirklī,  vienā  naktī – ar  ugunskuriem,  caurlaidēm.  Lai  tiktu  mājās,  bija  jārāda  pase  ar  pierakstu.  Bija  dīvaina  sajūta,  gribējās  te  būt  un  katrs  mirklis  likās  svarīgs.  Vienalga,  uz  ielas  vai  darbnīcā..

Ieva.  Es  neesmu  bailīga,  bet  bail  man  bija,  it  sevišķi,  kad  gadījās  palikt  vienai  un  kad  pāri  Vecrīgai  riņķoja  helikopteri.  Likās,  ka  ik  brīdi  jābūt  gatavai  uz  visu.  Saprast  nevarēja  neko.

Biju  gatava  pat  tam,  ka  var  notikt  laupīšanas.  Sasaiņoju  sudraba  karotes,  dažus  citus  vērtīgus  sīkumus  un  aiznesu  pie  mammas.  Zināju,  ka  bildes  neviens  neņems.  Tagad  varbūt  tas  liekas  mazliet  dīvaini,  bet  toreiz  klausīju  zemapziņai,  kas  man  lika  to  darīt.

Jānis. Grūtākā  nakts  bija  jāiztur  pēc  notikumiem  Viļņā.  Pa  grupām,  viens  otru  nomainīdami,  devāmies  dežūrēt  pie  toreizējās  Augstākās  Padomes  un  Radio  mājas.  Vēlāk  sanācām  atkal  kopā  darbnīcā.  Tur  bija  zinātnieki  no  Bioloģijas  institūta,  fotogrāfs  Aivars  Eimanis,  Mākslas  akadēmijas  kolēģi,  tēlnieks  Mārtiņš  Krauklis,  folkmūzikas  zinātājs  Mārtiņš  Boiko,  dizainers  Aivars  Krūklis  un  vēl  daudzi  citi,  kuru  vārdus  pat  nezinu.  Durvis  visu  laiku  bija  vaļā  un  ikviens  bija  gaidīts.  Meitenes  smērēja  maizītes  un  mēģināja  atrast  iemeslus,  lai  tikai  mēs  neietu  ārā.

Pirmajā  naktī  visos  jautās  drudžainums,  neskaidras  gaidas,  kas  notiks.”[62]

Pirmo  barikāžu  nakti  raksta  autors  pavadīja  savā  dzīvoklī  pie  radioaparāta,  rakstīdams  palīgā  saucienus  uz  Rietumiem,  jo  mans  viesis  profesors  N. . Balabkins  14.janvārī  atgriezās  ASV.  13. janvāra  vakarā  sazvanīju  mājās  LZA  akadēmiķi-sekretāru  Vili  Samsonu  un  palūdzu  viņa  automašīnu  ar  visu  šoferi –  domāju,  tā  būs  drošāk  braukt  uz  lidostu.  Sarunā  ar  V.Samsonu  pieļāvām ,  ka  naktī  var  uzbrukt  PSRS  desanta  karaspēks,  tāpēc  viņš  solīja  mašīnu  ap  4 naktī –  ja  būs  slēgti  Daugavas  tilti,  lai   uz  lidostu  Pārdaugavā varētu  braukt  caur  Salaspili,  vai  pat  Ķegumu.  Taču  Samsona  šoferis  Laimonis   piebrauca    pavēlu –  visu  nakti  cēlis  barikādes, bija   ļoti  optimistisks –  sarkanie  cauri  netiks!   Tāpat  dabūjām  lidostā  nonīkt  vairākas  stundas,  pilsētā  atgriezos  ar  reisa  autobusu,  aizgāju  uz  darbu  Zinātņu  akadēmijā –  atlaidu  institūta  darbiniekus  sargāt  barikādes –  kuri  vēlas,  institūtā   palika  tikai  dežuranti  pie  telefoniem.

Ja  latvieši  grib  izdzīvot  kā  nācija,  kurā  ir  pārstāvēti   visi  sociālie  slāņi,  ne  tikai   negodīgi  policisti, sazagušies  mafiozi   un  nepelnītā  nabadzībā  iedzīti  godīgie  darba  cilvēki,  kuri  devušies  trimdā  uz ārzemēm,  lai  nopelnītu  maizes  gabalu  savai  ģimenei–  viņiem  attīrīšanās   laikam  gan  jāsāk  no  sarkanbrūnajiem sārņiem  vēsturnieku  vidū.  Jāņa   Spalviņa  un viņam  līdzīgo  atmiņu  dokumentēšana  un  piemiņas  iemūžināšana  ir  tautas,  Latvijas  valsts    izdzīvošanas  pamatjautājums –  tas  ir  jautājums  par  sabiedrības,  pirmkārt  jau  jaunatnes,   vērtību  orientāciju. Tautai  ir  jāzina,  kā  savi  varoņi,  tā  nevaroņi.  Daudzas  atmiņas  nav  pierakstītas,  neizmantots  Saeimas  arhīvā  put  milzīgs  dokumentu  klāsts  par  barikāžu  laiku —  5.Saeimas  izmeklēšanas  komisija  66 sēdēs  uzklausīja  22  bijušās  amatpersonas,  no  1630  izsūtītajiem  pieprasījumiem  uz  1101  saņemtas  atbildes.  Komisijas  savākto  dokumentu  klāsts  ir  vairāk  nekā  sensacionāls.  Jau  šī R. Mīlberga vadītā  komisija  (par  „godu”R.Mīlbergam  arī  sāka  purināt  viltotos  „čekas  maisus”  un  apturēja   viņam  deputāta  mandātu …  kā   „čekistam”)  „notvēra   pie  rokas”  Andri  Šķēli  „Lata  International”  izsaimniekošanas  lietā.  Īpaši  satriecošs  ir  valsts  kontroliera  B.Bāra  ziņojums,  kā  Latvijas  Kuģniecības  direktors  P.Avotiņš  izsaimniekoja  Latvijas  kuģus ,  aplaupot  valsti  par  simtiem  miljonu  dolāriem (triljoniem  repsīšu)[63] –  arī  šis dokuments  put  Saeimas  arhīvā,  tāpat  kā  plašais  Eduarda  Berklava  ziņojums,  kurš neapgāžami  pierāda,  ka  „čekas  maisi” ir  apzināts  Johansona- Pudela   kompānijas  čekistisks  viltojums. R.Mīlberga  vākums  arī   izskaidro  Ievas  Spalviņas  intuitīvos  centienus  sargāt  ģimenes  vērtslietas  no  izlaupīšanas –  aiz  abu  konfrontējošo  pušu  mugurām  notika  fantastisku  mērogu  zagšana –  šodien  daudzi  no  zagļiem  ir  Latvijas  „elite”…   Saeimas  arhīvā  varam  apbrīnot   arī  Bruņoto  spēku  izvešanas  kontroles  biroja  vadītāja  I.Upmaļa  1993.gada  10  augusta  ziņojumu   par  367  karaspēku  daļu  418  objektiem  ar  visu  kadru  stāvokli,  tai  skaitā  GRU  mācību  centru  Ādažu  „Ieļos[64]

Šodien  vēsturiskās  patiesības  izkropļošanai  par  barikāžu  laiku –  mūsu  Jauno  Brīvības  cīņu  kulminācijas  punktu,  ir  radīta  vesela  vēstures  falsifikatoru  komanda  fonda  Barikadopēdija  veidolā,  tāpēc  barikāžu  lietas  no  jauna  ieguvušas  asu  politisko  aktualitāti,  akadēmiski  aktuālas   tās  ir  bijušas  vienmēr. Nevaroņus  atkal   taisa  par  varoņiem!

Taču  velti  oficiozo  vēsturnieku  un  politologu  darbos  meklēt  ko  no  šīs  unikālās,  vairāk  nekā  bagātīgās dokumentācijas  par  reāli  notikušo,  kaut tā tika  plaši  diskutēta  5.Saeimā  un visai  detalizēti  ir  atreferēta  arī  oficiālajā  laikrakstā  „Latvijas  Vēstnesis”.   Barikāžu  laika  vēstures    vietā   ar  sarkanbaltsarkaniem  diegiem  ir  sadiegts  vecā  NKVD  virsnieka  M.Vulfsona ,  kā  Latvijas  brīvības  viltus  tēva,  portrets. Barikadopēdija   atražo  LKP  un   KGB  produkciju  no  tā  laika  „Padomju  Jaunatnes”. Vienkārši  kauna  lieta!

___________________________________________________________

[61] LRSA, Saeimas  izmeklēšanas  komisija, 87.sēj.,1.daļa, 10.-11.lp

[62] Inese  Kalveite. Barikāžu  darbnīca.//„Diena”/”Sestdiena”,  1996., 20.janvārī,  7.lpp.

[63] LRSA,  Saeimas  izmeklēšanas   komisija.., 72.sēj., 16.-23.lp.

[64] Turpat, 10.sēj.,68.-118.lp.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: