K.Mangusa “Par atbildību”

Karmena Mangusa

Biedrības Grupa A biedre

2011.gada 18.februārī

 

PAR ATBILDĪBU

 

Nesenie notikumi Jēkabpilī, paši par sevi traģiski, no mediju puses tika izdaudzināti par ārkārtējiem un nekad nebijušiem. Kā vēlāk atgādināja sistēmu pārzinoši cilvēki, šādi precedenti, katru reizi citādā formā diemžēl jau ir kļuvuši par kaut arī ne biežiem, tomēr sistēmas recidīviem. Tas liek domāt, ka ir problēmas ne tikai ar atsevišķiem cilvēkiem Iekšlietu sistēmā, bet ar sistēmas vadību un pārraudzību. Lai kā arī šodien daudziem to vairs netīk atzīt, mums vēl ir stiprs padomju mantojums domāšanā, rīcībā, motivācijā un vērtību izpratnē visos līmeņos. Tikai padomju sistēmā stingri reglamentētās un šaurās cilvēka karjeras, viņa materiālā stāvokļa un personiskās izvēles iespējas, ekonomiskās un politiskās sistēmas nomaiņas laikā, politisko, ekonomisko un cilvēka brīvību pavērtajā plašumā kopā ar post padomisko domāšanu visos līmeņos noved pie tik traģiskām sekām, šajā gadījumā sfērā, kura ir ļoti nozīmīga valsts un tās pilsoņu dzīvē. Un te politiskā, morālā un pirmkārt amatpersonas atbildība jāuzņemas visiem iekšlietu ministriem, kas bijuši amatos kopš valsts neatkarības atjaunošanas, ne tikai Lindai Mūrniecei. Protams, nav ministram jāpārzin katra iekšlietu darbinieka CV un dienesta gaita, tomēr viņam jāsaprot galvenie uzdevumi kādi ir IEM, kurai jābūt pašai depolitizētākajai sistēmai vienlaikus ar armiju, jo tās uzdevums ir sargāt sabiedrisko kārtību, likumības ievērošanu, valsts un tās pilsoņu un iedzīvotāju dzīvību, veselību un mantu, neskatoties uz to kāda politiskā partija, vai koalīcija ir pie varas un kāda ir katra cilvēka politiskā pārliecība. Likuma priekšā visiem jābūt vienlīdzīgiem. Tātad ministram ne ar kādu politisku vadību ikdienā nav jānodarbojas, politiski lēmumi ir saskaņojami ar parlamentu starpvalstu līgumu, jeb nevēlamo personu, kam liegts iebraukt valstī saraksta gadījumos un ne vairāk. Toties ministra ikdienas darbam būtu jābūt analīzei par iekšlietu sistēmā notiekošo un pēc tam jādod uzdevumi ministrijas sistēmā esošo struktūru vadībai problēmu novēršanai, kurām savukārt atbilstoši tāpat tas jādara katram savas kompetences jomā. Tomēr tā nenotiek. Mēs redzam šo 20 gadu laikā ir mainījušies neskaitāmi ministri, pēdējā desmitgadē valsts aparātam strauji politizējoties strauji mainās Iekšlietu ministrijai pakļauto lielāko struktūru vadība, jo gandrīz katrs ministrs atrod sev par vajadzīgu piemeklēt citu VP, VUGD, u.c. vadītāju –parādās jauna augstākā amatpersona-tā īsā laikā atbilstoši ieņemamajam amatam saņem ģenerāļa mundieri un pēc pāris gadiem vai pat ātrāk atbrīvo vietu jauna ministra jauniem ģenerāļa uzpleču pretendentiem. Tikmēr milzīgajā ministrijai pakļautajā struktūrā kurā ir liels skaits cilvēku- lielākā daļa strādāja pietiekam ilgi, gadiem veicot darbu ar nepietiekamu ekipējumu, sliktos materiāli tehniskos apstākļos, neremontētās telpās, glābjot no uguns briesmām, no laupītājiem un izvarotājiem un ir darījuši visu ko uzliek amata pienākumi, tikai pēdējās desmitgades vidū ministrijas struktūru materiāli tehniskā bāze ir kaut cik uzlabojusies. Un šādos apstākļos sistēma visu laiku uzrāda problēmas, bet nekas neliecina, ka IEM ministru līmenī un attiecīgi struktūru vadības līmenī tas tiktu nopietni analizēts un mēģināts novērst. Visbiežāk tas tiek nonivelēts uz naudas jautājumu. Materiālajiem līdzekļiem protams, ir sava nozīme, īpaši ja tas skar visu kas ir nepieciešam tiešo pienākumu izpildei, bet tā nav un nevar būt vienīgais iemesls un visu vainu izskaušanas panaceja. Jāpiekrīt krimināltiesību speciālistam Judina kungam, ka visa vaina ir galvās. Un kā zināms tad zivs pūst no galvas. Ka tas tā ir, liecina kaut vai daži piemēri, ko te minēsim.

Lielākā daļa no mums, kuri vēl atceras PRSR okupācijas laikus un Atmodas procesus kā arī gados jaunāki pētnieki, kuri pētījuši PSRS vēsturi, labi zina leģendām vīto specvienību „Alfa” kura kā bieds atkal tika pieminēta nupat rādītajā lietuviešu filmā, par 1991.gada 13.janvāra asiņainajiem notikumiem Viļņā. Kaut gan tur pārsvarā darbojās armijas desanta vienības, tomēr biedējošā „Alfas „ ēna bija visur klāt. Visās smalkākajās specoperācijās, kuras PSRS veica pret ideoloģiskajiem pretiniekiem, jeb lai panāktu sev labvēlīgāka režīma nonākšanu pie varas citā valstī ir iesaistīta šī specvienība „Alfa” uz kuras kaujinieku rokām ir ne mazums režīma pretinieku asiņu, ne mazums „demokrātiski” uzradušos jaunu vietvalžu.

Kādi postpadomju domāšanas recidīvi ir IEM vadošo amatpersonu galvās, ja neatkarīgās Latvijas IEM speciālo uzdevumu vienība tiek nosaukta par „Alfu” ? Tātad, tam kurš to izdomāja un tiem kas to pieļāva šī PSRS slepkavnieku vienība šķiet etalons kam līdzināties. Un nevienam, ministru ieskaitot, tas nelikās nepieņemami. Tam, ka ar apkaunojošo nosaukumu ir ieviesta arī atbilstoša morālā gaisotne vienībā liecina daudz kas – gan daudzie pārkāpumi personālsastāva dienestā, gan tas, ka Jēkabpilī šīs vienības cilvēki uzskatīja par iespējamu ne tikai laupīt, kas jau pats par sevi ir nepieļaujami jebkuram cilvēkam ar kaut cik normālu morāli, bet pat atļauties šaut uz cilvēkiem, neatkarīgi no tā vai tie ir viņu kolēģi, vai citi cilvēki. Tas liecina par nodaļas vadības nespēju strādāt ar sastāvu un augstākās vadības pilnīgu neinteresēšanos par lielā pārkāpumu skaita iemesliem un problēmām vienībā.

Jēkabpils incidenta sakarā pārlieku tiek pievērsta uzmanība tikai specvienībai „Alfa” un tā tiek dēvēta par elitāru. Šādai nelielai vienībai, kuras personālsastāva galvenās profesionālās iemaņas (nerunājot par morāli un pienākumu) ir vērstas uz fizisku sagatavotību un prasmēm orientēties situācijā, prast izvēlēties pareizo pozīciju savām darbībām un tās realizēt. Salīdzinot ar to citām VP nodaļām un to darbiniekiem, kuri nav izpelnījušies šo elitārisma apšaubāmo zīmogu, ikdienā ir jāpielieto daudz vairāk zināšanu un prasmju-ir jāstrādā ar cilvēkiem, jāpieņem iesniegumi, jāvāc un jānostiprina pierādījumi, jāizmeklē lietas, jāgatavo daudz un dažādi dokumenti, kas viss prasa nesalīdzināmi vairām intelekta nekā specvienībā dienošajiem un uz visa šī gadījuma fona tie neskaitāmie godprātīgie darbinieki, kuri grūtos krīzes apstākļos tomēr pilda savu pienākumu un riskējot ar dzīvībām dodas aizturēt šādus no jebkuriem cilvēka cieņas rāmjiem izkritušus bandītus, tiek atstāti preses un sabiedrības uzmanības ēnā un izskatās ka vienīgais uz ko šobrīd gatava sistēmas vadība, histēriski ātri reaģēt ar skrūvju pievilkšanu, bez dziļākas analīzes.

Tukuma policijas nodaļas darbinieku, kuru morālā atbilstība amatam, pēc pieķeršanas kukuļa lietā neatkarīgi no tā juridiskā iznākuma vien jau liek apšaubīt viņu iespēju strādāt likuma aizsardzības jomā un neraisa ne mazāko uzticību kā policistam, tikai lieku reizi apstiprināja, ka IEM VP struktūrās ir ilgstošas un samilzušas problēmas ar izpratni par darbiniekiem doto varu un uzliktajiem pienākumiem. Ka tas tā ir varam pārliecināties kaut vai aplūkojot virkni notikumu, kas norisinājušies ilgākā laika posmā kaut vai vienā – Balvu policijas nodaļā. Jau deviņdesmitajos gados Balvu apkārtnē notika vairāki līdz šim neatklāti noziegumi, piemēram, izlaupīta un nodedzināta privāta lauku saimniecība, ar visiem iemītniekiem, pašam saimniekam netopot atrastam sadegušo vidū, bet arī nekur vēlāk neparādoties ne dzīvam, ne mirušam, vietējo iedzīvotāju pārliecība redzot izmeklēšanas dīvaino gaitu bija, ka nez vai nu pavecais vīrs būtu pastrādājis šādu neģēlību pret savu ģimeni un nozudis ārzemēs, drīzāk tas ir labi izplānots un piesegts laupīšanas gadījums, ko veikuši pieredzējuši cilvēki. Vēl nedaudz vēlāk sabiedrību satricināja ziņa, ka jauns mežsargs pārsniedza pieļaujamās aizsardzības robežas aizstāvot tēva mājās ielauzušos nelegālā alkohola it kā meklētājus, starp kuriem bija policists un kuru izturēšanās nebūt neatbilda policijas darbinieku uzvedības prasībām, nedaudz vēlāk, atkal kāds iereibis Balvu policists nāvīgi sabrauca uz ceļa 18 gadīgu jaunieti, bet nodarījuma slēpšanā, ekspertīžu viltošanā iesaistījās grupa viņa kolēģu. Gada nogalē laikrakstos uzzinājām, ka ECT piespriedusi Latvijas valstij maksāt 50 000 eiro morālo kompensāciju tēvam, kura kurlmēmais dēls, pēc kautiņa ar galvas traumu bija ilgstoši atstāts bez palīdzības Balvu policijas nodaļas aizturēšanas telpās līdz nomira. Un atkal mundiera gods bija svarīgāks uz ko norādīja arī ECT atzīstot pakļautības problēmu dēļ, VP IeDB izmeklēšanas darbu par neefektīvu, jo vainīgo nav, tie jau pensionējušies, jeb atlaisti štatu samazināšanas kārtībā un domājot par budžetu krīzes laikā Tieslietu min. A.Štokenbergs plāno ECT spriedumu pārsūdzēt, tomēr, ja būs jāmaksā, tad par šo amatpersonu nolaidību būs jāmaksā nodokļu maksātājiem, nevis attiecīgajiem policistiem.

No augšminētā redzam, ka vairāku gadu garumā vienas rajona nodaļas mērogā atkārtojas gadījumi, kas norāda, ka darbiniekiem ir pilnīgi izkropļota izpratne par pienākumiem ko uzliek amats – viņiem tīk saskatīt tikai varas iespējas ko tas dod un tās ļaunprātīgi jeb neadekvāti izmantot. Atliek secināt, ka šajā Balvu policijas nodaļā ilgstoši ir valdījis neveselīgs morālais klimats un darba stils, ka nav bijis nevien tiešā vadītāja darba ar personālsastāvu, nav izdarīti secinājumi par tādu parādību cēloņiem, bet kas ir pats sliktākais- šāda ilgstoša un atkārtota skandalozu gadījumu virtene nav likusi iedziļināties problēmā ne VP vadībai, ne kādam no ministriem ,kuri bijuši tajos gados pie varas. Vienīgi jau krietni novēlotā nodaļas vadības nomaiņa ir vārga cerība, ka lietas varētu būt labojušās, tomēr vai vienam cilvēkam būs pa spēkam cīkstēties ar ielaistu kaiti, pārliecības nav.

Viss šeit augstāk minētais liek mums paust viedokli, ka nekāda naudas līdzekļu atrašana sistēmā strādājošajiem nespēs izmainīt nepareizu attieksmi pret vērtībām, pret pienākumu, pret likumu, pret cita cilvēka dzīvību. Nauda varētu atvieglot grūto eksistenci un darbu tiem godīgajiem policistiem, kuri ikdienā smagi strādā un saņem negācijas pēc šādiem savu kolēģu likuma pārkāpumiem.

Ja gribam, lai Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas tēls kļūtu pozitīvs un darbs efektīvs- ar naudu būs par maz – jāmaina domāšana un tā ir cieši saistīta ar atbildību, jo cilvēks kura atbildība ir tīri iluzora pārāk necenšas apgrūtināt sevi ar domāšanu un analīzi kā panākt labāko risinājumu savā darbā.

Valstī ir pēdējais laiks amatu pirmkārt saistīt ar atbildību un visu no tā izrietošo, nevis politisko piederību, prestižu vai atalgojumu kā tas noticis līdz šim. Un jāsāk ar ministriem, ar valsts lielāko kapitālsabiedrību vadītājiem, ar katru personu, kura tiek iecelta vai citādi izraudzīta atbildīgam amatam, kurā tās darbs ir saistīts ar valsts resursiem un nodokļu maksātāju dzīvību, veselību vai eksistences līdzekļiem. Un ar vienas L.Mūrnieces demisiju jeb palikšanu amatā tas nevar tikt izsmelts. Atbildība ir līdz šim tik bezatbildīgo nākušo, gājušo un atkal pie varas piekļūt kārojošo bijušo un esošo politiķu politiskās gribas pārbaudījums- ja viņi to neapzināsies un nespēs padarīt par valsts pārvaldes un sabiedrības stūrakmeni ,tad valstij nav nākotnes. Tad mēs noslīksim šajā šķietamās politiskās un citu efemero atbildību radītajā posta purvā, no kura vēl katrs kam vara, mēģina izmakšķerēt kādu labumu.

Pie ATBILDĪBAS pilsoņi, dāmas un kungi, pie atbildības valsts vīri un sievas, ja mēs gribam lai mums ir SAVA VALSTS !

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: